// Saturs
gada pavasarī NASA inženieri atdzīvināja dzinēju komplektu, kas 21 gadu tika uzskatīts par miris. Neviens no inženieriem nevarēja tuvoties tiem pat uz 25 miljardiem kilometru (15,5 miljardiem jūdžu). Komanda gandrīz diennakti devās uz turieni, un atbilde atgriezās gandrīz tikpat ilgi. Šī ierīce ir Voyager 1. Tai ir 49 gadi, un cilvēki to joprojām labo.
gada 18. novembrī Voyager 1 atradīsies 25,9 miljardu kilometru (16,1 miljarda jūdžu) attālumā no Zemes. Tā ir viena gaismas diennakts: radiosignālam no mūsu antenām līdz tam būs jālido pilnas 24 stundas. Neviens cilvēku radīts objekts nekad nav bijis tik tālu, kā norāda NASA . Parasts jautājums “vai mani dzirdat?” ceļo vienu dienu, un atbilde atgriežas vēl vienā.
Diennakts vienam telefona zvanam
Gaismas diennakts mēra attālumu, nevis laiku. Tas ir ceļš, ko gaisma veic 24 stundās: 25 902 068 356 km. Līdz Mēnesim gaisma nonāk 1,3 sekundēs; Artemis II apkalpei vajadzēja apmēram trīs dienas.
// Cik ilgi signāls ir ceļā
Voyager 1 dvīnis Voyager 2 lido citā trajektorijā un vienas gaismas diennakts atzīmi sasniegs tikai 2035. gada novembrī.
Ledusskapja spuldzīte
Voyager 1 raidītāja jauda ir apmēram 23 vati. JPL, NASA laboratorija, kas vada misiju, to reiz salīdzināja ar spuldzīti ledusskapī. Kamēr šis mirdzums sasniedz Zemi, tas noplok līdz mazāk nekā miljardai daļai no miljardās vata daļas. 2013. gadā instrumentu dati nāca lejup ar ātrumu apmēram 160 biti sekundē. Ar tādu ātrumu vienas viedtālruņa fotogrāfijas lejupielāde ilgtu vairāk nekā diennakti.
Tāpēc tik vāju čukstu spēj sadzirdēt tikai NASA Dziļā kosmosa tīkla milzu antenas. Un atbildēt var tikai viena antena visā tīklā: DSS-43, 70 metru šķīvis pie Kanberas Austrālijā. No 2025. gada maija līdz 2026. gada februārim tā bija atslēgta modernizācijai, un šajā laikā komanda sasniegt zondes varēja tikai īsos logos augustā un decembrī, kad šķīvis uz brīdi atgriezās darbā.
Labošana akli: 45 stundas turp un atpakaļ
- gada 14. novembrī Voyager 1 pārstāja runāt jēdzīgi. Tas joprojām pildīja komandas, bet pašu un apkārtnes ziņojumu vietā sūtīja nesaprotamu bitu straumi. 2024. gada marta sākumā inženieri nosūtīja tam “dunku”: pieprasījumu nolasīt vienas no trim borta datoriem atmiņu, tā, kas pirms pārraides sapako datus. Šis nolasījums atklāja cēloni . Apmēram 3% atmiņas bija bojāti, visticamāk, tāpēc, ka sabojājās viena mikroshēma un līdzi aizrāva daļu programmatūras. Kāpēc tā notika, precīzi nezina neviens. Varbūt čipu trāpīja enerģiska daļiņa no kosmosa. Varbūt tas vienkārši nolietojās pēc 46 gadiem.
Tik tālu mikroshēmu nomainīt nevar, un nevienā brīvajā atmiņas blokā zudušais kods nesaietilpa vienā gabalā. Tāpēc komanda sagrieza kodu sadaļās un paslēpa tās dažādos atmiņas stūros. Iedomājieties grāmatu, kurai izplēsta nodaļa un nav palicis neviena pietiekami garas tukšu lappušu rindas: nodaļu pārdrukā pa gabaliem uz tām lappusēm, kas ir brīvas, un pēc tam salabo katru norādi “skat. N. lpp.”, lai lasītājs nepazustu. Pirmā partija aizgāja 2024. gada 18. aprīlī. Ar 22,5 stundām katrā virzienā atbilde atnāca 20. aprīlī: pirmais salasāmais veselības ziņojums piecu mēnešu laikā. Maijā zonde atkal sāka sūtīt zinātniskos datus.
Raidītājs, kas klusēja kopš 1981. gada
- gada oktobrī inženieri lūdza Voyager 1 ieslēgt vienu no sildītājiem. Enerģijas vajadzēja pietikt, taču ieslēdzās kļūmju aizsardzības sistēma. Kad zonde patērē pārāk daudz, šī sistēma izslēdz visu, kas nav būtiski. Vispirms tā samazināja datu pārraides ātrumu, tad izslēdza galveno raidītāju un pārgāja uz rezerves raidītāju. Ar to Voyager 1 nebija sazinājies ar Zemi kopš 1981. gada, un tā signāls ir ievērojami vājāks. Komanda nebija droša, vai to šajā attālumā vispār var sadzirdēt. Antenas to tomēr uztvēra, un novembra beigās zonde jau atkal strādāja normāli.
Dzinēji, kas bija miruši 21 gadu
Voyager antenai jābūt vērstai uz Zemi, tāpēc zonde nofiksējas uz vadzvaigzni un ar maziem dzinējiem pati sevi pabīda. Voyager 1 pamata ruļļa dzinēji atteica 2004. gadā, kad divi sīki sildītāji, kas tiem nepieciešami, zaudēja barošanu. Bojājumu atzina par nelabojamu, un komanda pārgāja uz rezerves komplektu. Kā teicis misijas vadītājs Kareems Badaruddins, toreiz, visticamāk, neviens neticēja, ka Voyager turpinās strādāt vēl 20 gadus. Todds Bārbers, misijas piedziņas vadītājs, to atceras šādi:
Šos dzinējus uzskatīja par mirušiem. Un tas bija pamatots secinājums.
Līdz 2025. gadam degvielas atliekas rezerves dzinēju degvielas caurulītēs bija sakrājušās, un tās varēja nobloķēties jau tā paša gada rudenī. Inženieri nojauta, ka vecie sildītāji patiesībā nekad nebija sabojājušies. Barošanas ķēdes kļūme varēja vienkārši pārslēgt slēdzi nepareizā pozīcijā. Šīs idejas pārbaude bija riskanta. Ja testa laikā zonde novirzītos par tālu no vadzvaigznes, dzinēji ieslēgtos paši, bet to iedarbināšana ar aukstiem sildītājiem varēja izraisīt nelielu sprādzienu.
Komandas aizgāja 2025. gada 20. martā . Līdz zondei tās devās vairāk nekā 23 stundas. Pēc tam dati par notikušo vairāk nekā 23 stundas ceļoja atpakaļ. Kad tie ieradās, pirmajās 20 minūtēs bija redzams, kā sildītāju temperatūra strauji kāpj. Tas bija izdevies. Inženieri svinēja kaut ko, kas tur, tālumā, bija noticis gandrīz pirms diennakts. “Tas bija tik krāšņs brīdis,” teica Bārbers. Laiks bija ļoti ierobežots. Sešas nedēļas vēlāk DSS-43, vienīgā antena, kas var sūtīt komandas Voyager, tika atslēgta modernizācijai.
Četri vati gadā
Enerģiju uz borta dod radioizotopu ģeneratori, kas sabrūkošā plutonija siltumu pārvērš elektrībā. Katra zonde zaudē apmēram 4 vatus gadā, tas ir aptuveni sesto daļu no tā, ko izstaro 23 vatu “ledusskapja spuldzes” raidītājs, tāpēc komanda instrumentus izslēdz pa vienam, sekojot sarakstam, par kuru vienojās jau pirms daudziem gadiem.
Pirmās aizgāja kameras. 1990. gada 14. februārī Voyager 1 uzņēma Saules sistēmas “ģimenes portretu”, un vienā kadrā Zeme aizņēma apmēram vienu pikseli. Tas ir slavenais Bāli zilais punkts. Trīsdesmit četras minūtes vēlāk kameras tika izslēgtas uz visiem laikiem , lai taupītu enerģiju garajam ceļam.
- gada 17. aprīlī komanda izslēdza instrumentu uz Voyager 1, kas uztvēra lādētas daļiņas un strādāja gandrīz bez pārtraukuma kopš starta 1977. gadā.
No desmit zinātniskajiem instrumentiem zondei tagad darbojas tikai divi : magnetometrs un plazmas viļņu sensors.
Projekta vadītāja Sjūzena Dode 2025. gadā bija atklāta : bez šīm izslēgšanām zondēm, visticamāk, enerģijas pietiktu vien dažiem mēnešiem. Ar ietaupījumu vismaz viens instruments varētu strādāt arī 2030. gados. Pēc pusgadsimta dziļajā kosmosā neviens neko neapsola.
Jautājums par vakardienu
Voyager 1 ar ātrumu gandrīz 61 000 km/h (38 000 jūdžu stundā) lido uz zvaigzni Gliese 445. Pēc apmēram 40 000 gadiem tā paies tai garām 1,7 gaismas gada attālumā. Tā ģeneratori būs atdzisuši ilgi pirms tam.
Eds Stouns piecdesmit gadus vadīja Voyager zinātnisko darbu un nomira 2024. gadā. Viņš teica , ka ar Voyager katra diena ir atklājumu diena. No 18. novembra katra no šīm dienām līdz Zemei nonāks ar pilnas diennakts nokavēšanos. Komanda par jebkuru jaunu kļūmi uzzinās vismaz dienu pēc tās rašanās, un labojumam līdz zondei vajadzēs vēl vienu dienu. Viens jautājums un viena atbilde aizņems divas dienas. Tā no šī brīža izskatīsies jebkurš remonts.
