// Saturs
Keidens Tompsons dzīvo Lonpainā, nelielā Kalifornijas pilsētiņā Vitnija kalna pakājē, un viņš ir pieradis, ka tuksnesī naktī valda tumsa. Tāpēc, kad virs līdzenuma uz dienvidiem no pilsētas iedegās gaisma, viņš kopā ar draugu iekāpa mašīnā un devās augšup pa Horseshoe Meadows ceļu noskaidrot, kas tur notiek. Gaisma bijusi „žilbinoša” un noteikti nebija no automašīnas lukturiem, Tompsons pastāstīja laikrakstam San Francisco Chronicle . Zemes ceļa nobrauktuvē stāvēja divi jaudīgi prožektori. Tehniķis lūdza turēties atstatu: aparatūra bija tik karsta, ka varēja apdedzināt.
Prožektori piederēja uzņēmumam Reflect Orbital, Kalifornijas jaunuzņēmumam, kas grib pārdot saules gaismu pēc tumsas iestāšanās. Orbītā esoši spoguļi uztvertu Saules starus un atstarotu tos lejup tam, kurš par to samaksājis. Reflect Orbital šo pakalpojumu dēvē par „sunlight as a service”, proti, saules gaismu kā pakalpojumu. 2026. gada 10. oktobra nakts bija mēģinājums uz zemes, bez neviena pavadoņa.
Un ar šo gaismu joki ir mazi. Astronomu aprēķini rāda, ka viens strādājošs spogulis savā laukumā radītu apmēram 40 reižu vairāk gaismas nekā pilnmēness, bet skatīties uz to teleskopā būtu gandrīz tas pats, kas skatīties uz Sauli. Pirmais spogulis jau ir saņēmis atļauju palaišanai, taču ASV regulators nolēma, ka gaisma un nakts debesis nav tā darīšana. Kas atbild par pašu gaismu un vai kāds, kas dzīvo pie nopirktā spožuma plankuma, tiks pat apjautāts, pagaidām nezina neviens. Lūk, atbildes uz jautājumiem pa kārtai.
Mēģinājums Vitnija kalna pakājē
?Kas īsti apgaismoja debesis virs Lonpainas?
Nākamā pakalpojuma makets uz zemes. Prožektoriem bija jāparāda, kā izskatīsies gaisma no orbītā esošajiem spoguļiem. Uzņēmums uzaicināja brīvprātīgos no China Lake Mountain Rescue, un viņi veica savu ierasto nakts darbu: meklēšanu pa rūtīm, nestuvju nešanu, virvju iekārtošanu. Kā raksta DarkSky International , vispirms viņi to darīja tumsā, bet pēc tam prožektoru staros.
Komandas operāciju vadītājs Filips Kešs sacīja, ka gaisma bijusi mazliet spožāka par pilnmēnesi. Meklētāji redzējuši apmēram trīs jūdzes visos virzienos. Vietējie iedzīvotāji par mēģinājumu nebija brīdināti. Nebija brīdināti arī astronomi, tostarp Prinstonas astrofiziķis Gašpars Bakošs, kurš ASV regulatoram bija iesniedzis iebildumus pret projektu, vēsta Sky & Telescope . Atļauja nebija vajadzīga: prožektori stāvēja uz zemes, nevis kosmosā.
?Kāpēc glābēji nebija sajūsmā?
Kešs atzina, ka gaisma darbu atviegloja. Taču, lai izmērītu redzamību, uzņēmums pa nogāzi izkaisīja baltas, spīdīgas kastes apmēram četru pēdu garumā. Treniņos glābēji parasti meklē apsvarotus manekenus ar drēbēm. „Tie neatveido ķermeņus, kas ir apģērbti,” sacīja Kešs. „Tie neatstaro gaismu tāpat.” Spīdīga balta kaste izceļas no tālienes gandrīz jebkurā apgaismojumā, tāpēc tests varēja rezultātu uzpost.
Viņa kopējais spriedums bija mierīgs: „Es nedomāju, ka tas uz visiem laikiem mainīs meklēšanu un glābšanu. Mēs jau tā diezgan labi strādājam naktī.” Lielāku jēgu viņš saskatīja lielās katastrofās, kad zem gruvešiem iesprostoti daudzi cilvēki un jāapgaismo viss rajons uzreiz. Problēma ir cena: uzņēmums ir minējis tarifus, kas līdzinās helikoptera lidojuma stundām. Vairums glābšanas komandu to nevar atļauties.
Saule rokas spogulītī
?Kā spogulis orbītā spīd naktī?
Dažus simtus kilometru augstumā Saule vēl ir redzama, kamēr zemāk uz zemes jau ir nakts. Plakans spogulis uztver tās starus un, atbilstoši sasvērts, sūta tos lejup. Rezultāts ir gaismas plankums uz zemes virsmas. Tā izmērs atkarīgs no orbītas augstuma: vienam spogulim tas ir apmēram pieci kilometri šķērsām.
Plankums pārvietojas kopā ar pavadoni, tāpēc viens spogulis apgaismo vietu tikai dažas minūtes. Lai gaisma noturētos ilgāk, vajadzīgi daudzi pavadoņi, kas nomaina cits citu. Uzņēmuma pirmais kosmosa aparāts Eärendil-1 izvērsīs 18 × 18 metru spoguli, apmēram divu volejbola laukumu lielumā. Darba spoguļiem jābūt 54 × 54 metru: deviņreiz lielākiem, tātad aptuveni 18 volejbola laukumu platībā. Kopumā, raksta Time , uzņēmums cer līdz 2035. gadam orbītā izvietot ap 50 000 pavadoņu.
?Vai kāds to jau ir darījis?
Jā, gandrīz pirms 34 gadiem. 1993. gada 4. februārī Krievijas kravas kuģis Progress M-15 atdalījās no stacijas Mir un izvērsa Znamya 2, 20 metru spoguli . Gaismas plankums apmēram piecu kilometru platumā pārslīdēja pāri nakts Eiropai no Francijas dienvidiem līdz Baltkrievijai. Mākoņi sedza lielu daļu kontinenta, taču meteorologi Alpos, virs mākoņu slāņa, uzplaiksnījumu pamanīja. Viņi to novērtēja kā aptuveni tikpat spožu kā pilnmēness. Atkārtojums 1999. gadā neizdevās: spogulis Znamya 2.5 aizķērās aiz kuģa antenas. Znamya 3 vispār netika pacelts: projektu atcēla.
Punkts, spožs kā Saule
?Cik spožs tas būtu?
Mēģinājuma prožektori deva gaismu, kas bija mazliet spožāka par pilnmēnesi. Īsts spogulis sola vairāk. Bakošs un viņa līdzautori aprēķināja, kā izskatītos viens 54 × 54 metru darba spogulis. Tam, kurš stāv staru kūlī, tas šķistu apmēram 40 reižu spožāks par pilnmēnesi . Zeme zem kājām būtu tikpat reižu gaišāka. Uzņēmums šo novērtējumu apstrīd.
Tomēr patiesā atšķirība no Mēness nav gaismas daudzumā. Mēness debesīs karājas kā plats, blāvs disks. Plakans spogulis atstaro pašu Sauli un izskatās pēc sīka punkta. Vienkārši sakot, cilvēks plankumā redz nelielu Saules diska gabaliņu, tikpat spožu kā Saules virsma. Zvaigznes plankuma iekšienē pazustu, bet debesu mirdzums, kā saka Bakošs, „būs sliktāks nekā lielpilsētās, piemēram, Londonā”.
?Kam tas varētu kaitēt?
Vispirms amatieru astronomiem. Teleskops savāc gaismu un palielina attēlu, tāpēc vērst to pret šādu punktu ir gandrīz tas pats, kas vērst pret Sauli. Amerikas Astronomijas biedrība brīdināja regulatoru par iespējamiem acu bojājumiem un par to, ka piloti un autovadītāji var uz brīdi tikt apžilbināti. Biedrība norādīja, ka pavadonis ir veidots tā, lai būtu pēc iespējas spožāks, un tas ārkārtīgi apgrūtina zinātnisko novērojumu aizsardzību.
Biologi un tumšo debesu aizstāvji atgādina, ka gaisma naktī izjauc cilvēku un dzīvnieku iekšējo pulksteni. Turklāt mirdzums neapstātos plankuma robežās, jo gaiss izkliedē gaismu. Bakoša un viņa līdzautoru modelī skaidrā naktī pat 14 km no plankuma lielākā daļa debesu būtu spožāka nekā pilnmēness laikā, un pat 34 km attālumā debesis plankuma virzienā joprojām pārspētu pilnmēness nakti.
Debesis nav viņu resors
?Kas apstiprināja palaišanu?
ASV Federālā sakaru komisija (FCC), kas nolēma, ka nakts debesis nav tās darīšana. 2026. gada 9. jūlijā FCC atļāva Eärendil-1 būvniecību, palaišanu un ekspluatāciju . Tā sadala radiofrekvenču spektru, tāpēc galvenokārt pārbaudīja to: kā pavadonis sazināsies ar Zemi un kā tas tiks izvests no orbītas, lai nepārvērstos kosmosa atkritumos. Gaismu, kuras nogādāšanai pavadonis tiek palaists, un kaitējumu astronomijai komisija atstāja ārpus savas kompetences.
Pieteikums izraisīja vairāk nekā 1800 sabiedrības komentāru, daudzi no tiem pret. 6. augustā vides organizācijas, tostarp Earthjustice un DarkSky International, aicināja komisiju atcelt savu lēmumu. Šis lūgums joprojām tiek izskatīts.
?Ko sola uzņēmums?
Reflect Orbital apgalvo, ka neapgaismos aizsargājamas dabas teritorijas un vietas, kas atvēlētas astronomijai. Klientiem, saka uzņēmuma pārstāvis, būs vajadzīgas atļaujas, vietējo varas iestāžu piekrišana un identitātes pārbaude, kāda tiek veikta bankās. Šīs atbildes citē astrofiziķis Ričards de Grijs , kurš jautā, kam vispār būtu jālemj par šādām lietām.
Solījumi attiecas uz plankumu, taču fizika izplatās pāri tā malām. Klients pērk apli aptuveni piecu kilometru diametrā, bet debesis, pēc astronomu aprēķiniem, kļūst gaišākas desmitiem kilometru visapkārt. De Grijs norāda uz to pašu: atstarotā gaisma krīt uz laukumu, kas var būt daudz lielāks par to, par kuru klients samaksājis.
Gaidot vietu raķetē
?Kad spogulis nokļūs kosmosā?
Eärendil-1 jālido kā pavadonim, kas dalās raķetē ar citiem, uz SpaceX raķetes pirms 2026. gada beigām, taču konkrēta datuma vēl nav. Sākotnējais mērķis bija aprīlis. Reflect Orbital ar to plāno pārbaudīt pašu tehnoloģiju un drošības pasākumus. Vēl tūkstoši pavadoņu pēc tā pagaidām paliek tikai plāns.
Licence atbildēja uz jautājumiem par radiosakariem un atkritumiem. Galvenais jautājums joprojām karājas gaisā. Mēģinājuma naktī Keidenam Tompsonam pašam nācās braukt tuksnesī, lai noskaidrotu, no kurienes nāk gaisma. Kam būtu jādod piekrišana, lai pār viņa pilsētu izslēgtu nakti: tam, kurš maksā par plankumu, apgabala varas iestādēm vai ikvienam, kas tajā naktī bija iecerējis skatīties zvaigznēs?
