Perseverance Marsā uzstādīja ātrākā attāluma rekordu, lielāko daļu ceļa vadot pats sevi

Vairāk nekā 90 % no saviem 45,22 kilometriem Perseverance ceļu izvēlējās pats: akmeņus, bedres un nogāzes priekšā novērtēja borta autopilots, nevis cilvēki uz Zemes. Ar šādu rezultātu NASA visurgājējs 2026. gada 11. oktobrī, savas misijas 2006. Marsa dienā, pārspēja rekordu , ko bija sasniedzis tā priekštecis Opportunity. Opportunity pa Marsu bija nobraucis 45,16 kilometrus.

Starpība ir 60 metri, apmēram puse futbola laukuma. Interesantākais ir citur. Opportunity savu nobraukumu krāja vairāk nekā 14 gadus, Perseverance tam vajadzēja piecus ar pusi. Turklāt Opportunity agrīnais autopilots ceļu izvēlējās tikai 5 % no distances. Trīs pēdējo pusgadsimta rekordi ārpus Zemes kopā veido stāstu par to, kā cilvēki stūri nodod mašīnai. Dīvaini, bet pirmais rekordists joprojām nezina savu nobraukumu: atkarībā no tā, kas skaita, tie ir 37, 39 vai 42 kilometri.

Pieci cilvēki pie ekrāniem pie Simferopoles

Pirmais rekords piederēja padomju Lunohod 2. Tā nosēšanās pakāpiens Le Monnier krāterī nolaidās 1973. gada 15. janvārī, bet pats visurgājējs uz virsmas izripoja 16. janvārī. To vadīja no dziļā kosmosa sakaru centra pie Simferopoles Krimā, kur piecu cilvēku apkalpe vēroja televīzijas attēlu un sūtīja komandas gandrīz reāllaikā.

Gandrīz, jo radiosignālam ceļš līdz Mēnesim un atpakaļ prasīja apmēram trīs sekundes , tāpēc vadītājs katra pagrieziena rezultātu ieraudzīja ar nokavēšanos. Starp divām komandām mašīna atkarībā no režīma varēja nobraukt no 2,3 līdz 8,3 metriem. Tā bija Lunohod 1, raksta tās šasijas konstruktors Mihails Maļenkovs, atsaucoties uz vadītāju Vjačeslavu Dovganu. Otro visurgājēju vadīja daudz drosmīgāk nekā pirmo: Lunohod 1 nobrauca apmēram 10,5 kilometrus 11 mēnešos, Lunohod 2 četros mēnešos gandrīz četrreiz vairāk.

Reiz mašīna atteicās atdot stūri. 1973. gada 11. februārī, kad visurgājējs pēc garās Mēness nakts devās ceļā no jauna, apkalpe uz ekrāna redzēja krāteri tieši priekšā un nosūtīja apstāšanās komandu. Lunohod 2 ripoja tālāk. Tas apstājās tikai pēc trešās šādas komandas. Vaininieks izrādījās signāla jaucējs radiosistēmā, un vadītāji pārslēdzās uz rezerves sistēmu.

Lunohod 2 strādāja apmēram četrus mēnešus. 9. maijā tas iebrauca krāterī, putekļi nosēdās uz saules paneļa un radiatora, un mašīna pārkarsa. Jūnija sākumā Padomju Savienība paziņoja, ka programma ir beigusies.

Dīvainākais rekorda stāsta turpinājums sekoja vēlāk. Ratu apgriezienu skaitīšana deva 37 kilometrus. Četrdesmit gadus vēlāk kartogrāfe Irina Karačevceva ar kolēģiem Maskavas Ģeodēzijas un kartogrāfijas universitātē (MIIGAiK) pārskaitīja maršrutu pēc NASA Lunar Reconnaissance Orbiter attēliem un ieguva apmēram 42 kilometrus . Pēc krievu un amerikāņu pētnieku sarunām skaitlis apstājās pie 39. Viena mašīna, viens maršruts, trīs dažādi nobraukumi.

Maratons, kas plānots kā pastaiga

Opportunity Marsā nosēdās 2004. gada janvārī, un tam bija jāstrādā 90 dienas. „Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Opportunity bija paredzēts nobraukt apmēram vienu kilometru un tas nekad netika projektēts attālumiem,” teica projekta vadītājs Džons Kalass.

Ar Marsu reāllaikā runāt nevar. Signālam ceļā uz turieni vajag no 3 līdz 22 minūtēm , atkarībā no planētu stāvokļa. Kamēr vadītājs ieraudzītu akmeni, visurgājējs jau varētu uz tā apgāzties. Tāpēc Marsa visurgājējus vada citādi. Cilvēki pēta attēlus, uzzīmē maršrutu un reizi Marsa diennaktī nosūta komandu paketi. Opportunity šķēršļus apbraukt varēja pats, ar tādu pašu vienkāršu autopilotu kā tā dvīņubrālis Spirit, taču lielāko daļu lēmumu pieņēma cilvēki.

Līdz 2013. gadam visurgājējs tuvojās Lunohod 2, un padomju skaitlis pēkšņi izskatījās nedrošs. Galvenais pētnieks Stīvs Skvairss atzina , ka vecie 37 kilometri bija novērtēti bez labiem orbitālajiem attēliem, un ar uzvaras izsludināšanu nesteidzās. „Mums ir milzīga cieņa pret to, ko padomju inženieri 1973. gadā spēja panākt ar tā laika tehnoloģijām,” viņš teica. Opportunity rekordu pārņēma 2014. gada 27. jūlijā ar 40,25 kilometriem. Komanda nelielu krāteri pie tā maršruta nosauca par „Lunohod 2”.

2018. gada jūnijā Marsā sacēlās planētas mēroga putekļu vētra. Opportunity saules paneļi gandrīz pārstāja dot strāvu, un 10. jūnijā visurgājējs sazinājās ar mājām pēdējo reizi. Misiju pasludināja par beigtu 2019. gada februārī. Odometrs apstājās pie 45,16 kilometriem, un šis rekords turējās vairāk nekā astoņus gadus.

Mašīna, kas domā kustībā

Perseverance nolaidās Jezero krāterī 2021. gada 18. februārī. Tā maršrutu nosaka uz Zemes: cilvēki attēlos atzīmē punktus, kurp tam jābrauc. Kur novietot katru riteni starp tiem, visurgājējs izlemj pats. Tā sistēma AutoNav nofotografē reljefu priekšā un sašuj attēlus 3D kartē, kurā atzīmēti bīstami akmeņi un nogāzes.

Galvenā atšķirība no priekšgājējiem izklausās ikdienišķi. Curiosity brauc ciklos: nofotografē, padomā, brauc, atkal nofotografē. Tas ir kā šoferis miglā, kas apstājas pirms katra pagrieziena. Perseverance ceļu lasa, nenoņemot kāju no gāzes pedāļa. „Mums ir iespēja, ko saucam par „domāšanu braukšanas laikā”,” 2021. gadā paskaidroja JPL inženiere un visurgājēja vadītāja Vandi Verma. „Visurgājējs domā par autonomo braucienu, kamēr tā riteņi griežas.” Domāšana notiek atsevišķā borta datorā, kas palīdzēja arī izvēlēties nosēšanās vietu.

Perseverance maksimālais ātrums ir apmēram 120 metri stundā. Tas ir kādas četrdesmit reizes lēnāk nekā ejošam cilvēkam. Taču Curiosity paveic tikai ap 20 metriem stundā, un pēc 14 gadiem Marsā 2026. gada 11. oktobrī tā bija nobraukusi 38,07 kilometrus.

Reizēm autopilots redz vairāk nekā cilvēki. 2023. gada vasarā Perseverance šķērsoja laukakmeņu lauku pie pakalna, ko sauc par Snowdrift Peak. Pēc orbitālajiem attēliem plānotāji uzzīmēja 520 metru maršrutu, bet visurgājējs galu galā nobrauca 759 , apbraucot akmeņus, kurus orbitālajos attēlos nebija redzams.

Agrāk, 2022. gada pavasarī, uz krātera līdzenā dibena tas trīs Marsa dienas pēc kārtas nobrauca 699,9 metrus , un neviens uz Zemes tā ceļu nelaboja. 2025. gada 19. jūnijā visurgājējs uzstādīja rekordu vienā dienā : 411,7 metrus.

Simts kilometru uz riteņiem, kas būvēti divdesmit

Perseverance bija projektēts apmēram 20 kilometru braucienam. Tā vadītāji tagad runā par citu robežu. JPL speciālists Marks Maimons pastāstīja Space.com , ka visurgājējs „izskatās ļoti labi līdz pat 100 kilometriem kopā”. Tā riteņi ir lielāki un izturīgāki nekā Curiosity riteņi, kuri uz asiem akmeņiem tika pārduri, un konstruktori to ņēma vērā. Testi parādīja , ka riteņu stūrēšanas piedziņām jāiztur vismaz vēl 60 kilometru.

Zemei šis stāsts nonāk negaidītā vietā. Šeit cilvēki strīdas, vai automašīnai drīkst uzticēt krustojumu. Marss izvēles neatstāja: ar divdesmit minūšu nokavējumu džoistiks ir bezjēdzīgs, tāpēc autopilotam nācās iemācīties šķērsot akmeņus bez norādēm. 1973. gadā cilvēki Lunohod teica, par cik grādiem pagriezties, un, kad tas ignorēja apstāšanās komandu, tā bija atteice. Perseverance saka, kur jānonāk, bet lēmumi pa ceļam ir ielikti tā konstrukcijā. Nākamajam visurgājējam, iespējams, pateiks tikai to, uz ko skatīties. Tad rekordu grāmatas saskarsies ar jautājumu, kas šodien izklausās pēc joka: kas bija pie stūres?