Viņš darīja riteņbraucējus ātrākus. Tagad iešuj viņu biksēs drošības spilvenus

Dažus mēnešus pirms 2019. gada augusta beļģu inženieris Berts Selis (Bert Celis) savā aerodinamiskajā tunelī pārbaudīja jauno braucēju Bjergu Lambrehtu . Viņa laboratorijai tas bija ierasts darbs: atrast pozu un ekipējumu, kas braucējam ietaupītu dažus vatus. Tad, 5. augustā, Polijas tūres trešajā posmā, 22 gadus vecais Lambrehts nobrauca no asfalta un ietriecās betona caurtekā. Viņu glābt neizdevās.

„Es prātoju, kāpēc riteņbraucējiem bez ķiveres joprojām ir tik maz aizsardzības,” atceras Selis . 2026. gada oktobrī viņa atbilde nokļuva žurnāla TIME gada labāko izgudrojumu sarakstā . Tas ir apmēram puskilogramu smags drošības spilvens, kas paslēpts velo bikšu lencēs un atveras 100 milisekundēs. Taču visdīvainākais stāstā ir kas cits. Cilvēks, kurš visu karjeru nodarbojies ar gramu un vatu šķēršanu, tagad grib braucējiem pakārt klāt papildu svaru. Un apgalvo, ka hronometrs to nemanīs. Lai izlemtu, kad šaut, spilvens apmācīts uz citu cilvēku avāriju arhīva, ko glabā kāda beļģu ziņu aģentūra.

Vatu grāmatvedis

Selis pēc izglītības ir inženieris, pēc aroda aerodinamiķis. Viņš līdzdibināja Flanders Bike Valley, flāmu riteņbraukšanas laboratoriju ap aerodinamisko tuneli, un strādāja ar daudzām profesionālajām komandām.

Šis darbs atgādina grāmatvedību. Braucējs sēž uz velosipēda gaisa plūsmā, sensori mēra pretestību, bet inženieri pavirza elkoni par centimetru vai nomaina audumu uz pleciem. Pieci vati ir nopietns guvums. Par šādiem sīkumiem komandas pasūta īpašas zeķes, pārveido ķiveres un tērē lielu naudu riteņiem.

Pēc Lambrehta nāves Selis vērsās pie Sema Rataiča (Sam Ratajczak), kurš vadīja pētniecību un attīstību beļģu ekipējuma ražotājā Bioracer un bija uzbūvējis tā aerodinamisko tuneli. Bioracer ražo sacīkšu apģērbu, arī profesionālām komandām. 2020.–2021. gadā Rataiča un industriālā dizaina praktikants Stijns Vanvolsems izstrādāja koncepciju : drošības spilvenu, kas paslēpts parasto sacīkšu bikšu lencēs un avārijas brīdī aizsargātu kaklu, krūtis, muguru un gurnus.

Koncepcija strādāja. Klienti neparādījās. Vēl 2024. gadā Rataiča, kurš tolaik jau vadīja savu dizaina studiju, šo ideju nosauca par iespējamu pavērsiena punktu braucēju drošībā un atzina, ka komandu interese bijusi niecīga.

Ķivere, ko izspieda nāve

Pelotona vēsumu viegli izskaidrot. Gadu desmitiem profesionālā riteņbraukšana atvairīja jebkuru aizsardzību, kas maksāja komfortu vai ātrumu.

1991. gadā Starptautiskā riteņbraukšanas savienība (UCI) mēģināja padarīt ķiveres obligātas. Braucēji sarīkoja streiku, un noteikums tika atlikts. Tas atgriezās tikai 2003. gadā, kad kazahu braucējs Andrejs Kivilevs Parīzes–Nicas sacīkstēs nokrita bez ķiveres un nākamajā dienā nomira. Tad UCI pasludināja ķiveres par obligātām , taču arī tas bija kompromiss: noteikuma pirmā versija ļāva braucējiem noņemt ķiveri pēdējos kāpumos, kas garāki par pieciem kilometriem. Šī nepilnība vēlāk tika novērsta.

Aizsargapģērbs gāja to pašu ceļu. Bioracer teica, ka var ražot sacīkšu ekipējumu, kas mīkstina visbiežāk sastopamos avāriju radītos ievainojumus. Braucēji, kā ziņoja road.cc , deva priekšroku ierastajam komfortam un ātrumam.

Mācība ir tāda, ko saprastu jebkurš pārdevējs: pelotonā drošība pārdodas tikai tad, ja tā neko nemaksā uz hronometra. Tieši tā Selis mēģināja pārdot savu spilvenu.

Puskilograms, kas reiz solīja ātrumu

2024. gada martā, kamēr sistēma vēl bija prototips, Selis stāstīja Beļģijas raidorganizācijai Sporza , ka spilvens pieliek 500 līdz 600 gramus, apmēram vienu pilnu dzeramo pudeli. Profesionāļi līdz tam bija atteikušies, baidoties par komfortu un svaru, tāpēc Selis nolika uz galda aerodinamiķa kārti. Braucējs ar šo sistēmu, viņš teica, kļūst vairāk „pilienveidīgs”, un uz līdzenas trases pie 50 km/h starpība sasniedza 5 līdz 15 vatus. „Svara pieaugums tad vairs nav būtisks,” viņš sacīja.

Pelotonam tas izklausījās vilinoši: aizsardzība pie ātruma piedevām. Šodien uzņēmums runā piesardzīgāk. Ar TIME saraksta saistītajos materiālos izstrādātāji sola ko citu: spilvens neietekmē aerodinamiku un zem krekla ir gandrīz neredzams. Vatu ieguvums vairs netiek pieminēts, un neviens no apgalvojumiem nav neatkarīgi izmērīts. Ir vēl viens ierobežojums: kalnu pārejā puskilograms sver puskilogramu, lai cik gludi ap to plūstu gaiss.

Pati ierīce izskatās pieticīga. Neliels maisiņš uz muguras satur elektroniku un CO₂ balonu, bet plānas termoplastiskā poliuretāna caurulītes iet cauri bikšu lencēm.

Sistēma nesedz ne galvu, ne plecus, un tas ir apzināti. Rataiča ir skaidrojis, ka pēc avārijas braucējam jāspēj atkal uzkāpt uz velosipēda un pabeigt sacīkstes. Tāpēc apmēram desmit sekundes pēc iedarbināšanas spilvens pats sāk izlaist gaisu un saliecas atpakaļ lencēs. Lai to izmantotu atkārtoti, jānomaina balons un tā aizdedze, apmēram 35 eiro . Savukārt automašīnas drošības spilvenu maina veselu.

Ko māca citu cilvēku avārijas

Grūtākais drošības spilvenā nav audums un nav gāze. Grūtākais ir izlemt, kad šaut.

Braucējs finišā met velosipēdu uz priekšu, sprinteris šūpo mašīnu no vienas puses uz otru, pilsētas riteņbraucējs pārlec apmali. Neviens no tiem nav avārija, tomēr sensoram tie visi ir vardarbīgi. Kļūdaina iedarbināšana sprinta vidū pati par sevi ir bīstama, bet spilvens, kas neizšaujas, ir sliktāks par nekādu, jo rada viltus drošības sajūtu. Sporza slieksņa loģiku apraksta šādi: braucējs, kas vienkārši noslīd pa asfaltu, to neiedarbinās, bet, ja viņu pēc tam pārsviež pāri drošības barjerai, tas izšaujas.

Aerobag algoritms veidots uz citu cilvēku nelaimes gadījumiem. Beļģu ziņu aģentūrai Belga ir plašs sacīkšu avāriju kadru arhīvs, un izstrādātāji laida šos kadrus cauri mākslīgā intelekta modelim. Tas rekonstruēja ķermeņa kustību pēc redzamiem locītavu punktiem, piemēram, pleciem, gurniem un elkoņiem, un šīs trajektorijas izmantoja, lai noregulētu iedarbināšanas slieksni. Vienkārši sakot, sistēma mācījās no avārijām, kādas neviens nekad nerīkotu eksperimenta vajadzībām.

Zviedru uzņēmums Hövding zina, cik dārgi maksā kļūda. Tā drošības spilvena apkakle pilsētas riteņbraucējiem piepūtās ap galvu, un to pārdeva kā ķiveres aizstājēju. 2023. gada novembrī Zviedrijas Patērētāju aģentūra apturēja Hövding 3 pārdošanu defekta dēļ, kas varēja neļaut apkaklei avārijas brīdī atvērties. 2023. gada 21. decembrī uzņēmums pieteica bankrotu . Tiesa līdz tam laikam bija apturējusi aizliegumu, taču valde nolēma, ka pēc mēneša bez pārdošanas uzņēmumu glābt nav iespējams. Drošības spilvenu vērtē pēc tās vienas reizes, kad tas neatveras.

Aerobag dodas uz to pašu tirgu. Pilsētas braucējiem tas izstrādāja Aerobelt, jostu ar to pašu moduli, ko var nēsāt virs ikdienas apģērba. Fundracer, mikromobilitātē ieguldošs fonds, ieguva mazākuma daļu uzņēmumā . Sistēma vēl nav pārdošanā. Aerobag līdzdibinātājs Kvintons van Logerenbergs (Quinton Van Loggerenberg) cenu min 700–850 eiro apmērā : dārgāk nekā laba ķivere un lētāk nekā daudzi sacīkšu riteņu komplekti.

Pagaidām Hövding mācība ir teorētiska. Sistēma ir izmēģināta avārijas testos ar 3D drukātām braucēju figūrām , un nākamie minētie soļi ir cilvēku kritieni uz mīkstiem nolaišanās pamatiem un avārijas testu manekeni. Publicētu datu par to, cik lielā mērā tas samazina traumas reālās avārijās, vēl nav.

Mācīties krist no jauna

Vārdos interese parādījās jau 2024. gadā. Selis stāstīja Sporza, ka britu komanda Ineos Grenadiers vēlējās spilvenu izmantot, sevišķi pēc Egana Bernala briesmīgās avārijas, kad 2022. gada janvārī Tour de France uzvarētājs treniņbraucienā ietriecās novietotā autobusā.

Darbos pirmā sistēmu paņēma nīderlandiešu komanda Picnic PostNL. Projekta aizmugurē stāv bijušais profesionālis Pits Roijakkerss (Piet Rooijakkers). Komanda ar nodiluma izturīgu apģērbu jau bija tikusi galā ar asfalta nobrāzumiem, un viņš kā nākamo mērķi nosauca lauztas ribas, iegurņus un atslēgas kaulus. Ideja radās no Instagram video par drošības spilvenu motociklistiem, kas Roijakkersu aizveda pie Selisa. Viņš cerības tur mierīgas . Spilvens izglābs atslēgas kaulu tikai tad, ja braucējs tam patiešām uzticas un notur rokas pie sevis, bet lielākā daļa braucēju krītot izmet rokas uz priekšu. Šķiet, braucējiem krist nāksies mācīties no jauna. 2026. gadā Picnic PostNL un Visma–Lease a Bike saņēma sistēmas treniņiem, bet itāļu ekipējuma ražotājs Nalini ieguldīja projektā ar plāniem laist klajā pirmās Aerobag sertificētās riteņbraukšanas biksītes.

Selis šajā sacensībā nav viens. 2026. gada pavasarī Van Rysel, Decathlon riteņbraukšanas zīmols, atklāja sacīkšu kombinezonu ar iebūvētu drošības spilvenu: kombinezons kopā ar spilvenu sver apmēram 700 gramus, bet spilvens, pēc ražotāja teiktā, atveras 60 milisekundēs, gandrīz divreiz ātrāk nekā Aerobag. „Riteņbraukšanā bija jāizvēlas starp sniegumu un drošību,” teica Van Rysel .

Sacīkstēs spilvenu vēl neredzēsiet. 2026. gada sākumā UCI sāka apvienot ražotājus un laboratorijas , lai uzrakstītu standartus šādām sistēmām, un kamēr to nav, neviens nevar startēt ar tādu mugurā. Selis cer to redzēt sacīkstēs 2027. gadā.

Ķivere profesionālajā riteņbraukšanā nonāca caur streiku un caur nāvi, kas sekoja divpadsmit gadus vēlāk. Selisa spilvenam vēl viena traģēdija nav vajadzīga. Tam vajadzīgs braucējs, kurš krītot tam uzticas vairāk nekā savām rokām.