1. gada februārī Rendals Monro uzzīmēja divu kadru komiksu . Pirmajā kadrā kriptoentuziasts sapņo: viņa klēpjdators aizsargāts ar 4096 bitu šifrējumu, ļaundari uzbūvē miljonu dolāru vērtu klasteri, lai to uzlauztu, un padodas. Otrajā kadrā redzams, kas notiktu patiesībā. Īpašnieku apdullina un sit ar pieci dolāri vērtu uzgriežņu atslēgu, līdz viņš izpauž paroli.

Septiņpadsmit gadus vēlāk joks izklausās pēc policijas ziņojuma. 2026. gada 19. septembra naktī četri vīri balaklavās iegāja mājā Vendēnleviesā, nelielā pilsētiņā Francijas ziemeļos. Viņi sasēja vecākus un abus bērnus , astoņus un divpadsmit gadus vecus, aizveda tēvu uz atsevišķu istabu un piespieda pārskaitīt kriptovalūtā aptuveni 40 000 eiro. Tēvs strādā kriptoindustrijā. Neviena parole netika uzlauzta.

Šādam noziegumam ir nosaukums: uzgriežņu atslēgas uzbrukums (wrench attack). Tam ir arī līderis, ko ar pirmo mēģinājumu uzminēs retais. Ne ASV, ne Brazīlija, bet Francija. Jūlijā netālu no Parīzes trīs vīri sasēja vēl vienu ģimeni, kā ziņots, pēc norādes no nopludinātas kriptovalūtu nodokļu pakalpojuma datubāzes. Makā bija aptuveni 100 eiro.

Komikss, kas kļuva par tabulu

Kopš 2018. gada amerikāņu izstrādātājs Džeimsons Lops (Jameson Lopp) uztur publisku sarakstu ar fiziskiem uzbrukumiem kriptovalūtu turētājiem, kas sniedzas līdz 2014. gadam. Viņš pats ir tajā iekļauts. 2017. gada oktobrī viltots izsaukums nosūtīja policijas specvienību uz viņa māju Ziemeļkarolīnā, un kāds mēģināja viņu šantažēt. Šo triku sauc par svotingu (swatting).

Pirmais ieraksts ir Hals Finnijs. 2009. gada janvārī viņš saņēma pašu pirmo bitkoina pārskaitījumu no tīkla radītāja Satoši Nakamoto. Līdz 2014. gadam ALS bija viņu gandrīz pilnībā paralizējusi. Pēdējā dzīves gadā izspiedēji zvanīja viņa ģimenei un pieprasīja 1000 bitkoinu. Pēc tam policija iebruka mājā pēc nepatiesa izsaukuma.

Pēc tam ierakstu kļūst aizvien vairāk. Sarakstā ir 22 gadījumi par 2017. gadu un 167 par 2025. gadu. Līdz 2026. gada 22. oktobrim šim gadam bija 133, no tiem 50 Francijā, divreiz vairāk nekā visā 2025. gadā. Lops brīdina, ka saraksts ir nepilnīgs, jo daudzi uzbrukumi netiek pieteikti.

CertiK jūlija ziņojums galveno pārmaiņu parāda uzreiz. Iebrukumi mājās sešos mēnešos pieauga līdz 20, salīdzinot ar vienu gadu iepriekš, un tagad tie ir visbiežākais šādu uzbrukumu veids. Laupītāji pārstāja gaidīt upurus uz ielas un devās pie viņiem uz mājām.

Chainalysis saskaitīja vairāk nekā 30 miljonus dolāru, kas patiešām nozagti. Taču no 46 uzbrukumiem, kurus uzņēmums sekoja, laupītāji maksājumu saņēma tikai 12 gadījumos jeb 26 %. 2025. gadā šis rādītājs bija 49 %. Vairāk vardarbības, mazāk laupījuma.

Sava banka, savs seifs

Kriptovalūtu iecienītākais sauklis ir „esi pats sava banka”. Monētas aparatūras makā, USB zibatmiņas lieluma ierīcē, kas glabā atslēgas, pārdzīvo biržas bankrotu vai uzlaušanu. Taču šai bankai nav apsardzes un nav seifa citā adresē. Seifs ir guļamistabā, un šifrs ir īpašnieka galvā.

Parasta nauda laupītājam, kas draud ar ieroci, ir slikts guvums. Bankas nosaka limitus, atzīmē neparastus pārskaitījumus, un maksājumus var apstrīdēt. Bitkoina pārskaitījums ir galīgs: nav atbalsta dienesta, kas atdotu naudu. Policijai dažkārt izdodas biržās iesaldēt daļu nozagto līdzekļu, taču tā ir vajāšana, nevis atcelšanas poga.

Ir vēl trešais iemesls. Blokķēde ir publiska, un ikviens var redzēt jebkuras adreses atlikumu. Pietiek saistīt adresi ar vārdu, un laupītājs par upura naudu zina vairāk nekā kaimiņi.

Kāpēc Francija

1. gada 30. jūnijā iekšlietu ministrs Lorāns Nunjēss nosauca valsti par šo uzbrukumu „savā ziņā epicentru”. Viņa minētie 77 gadījumi sešos mēnešos pārsniedz CertiK pasaules kopskaitu, jo policija redz arī mēģinājumus un gadījumus, par kuriem prese nav rakstījusi. Nunjēss teica, ka ārkārtas pasākumi noveduši pie 200 aizturēšanām un 724 kriptoindustrijas pārstāvji pieteikušies ātrajai policijas brīdināšanas sistēmai.

Pagrieziena punkts pienāca 2025. gada janvārī. Deivids Balāns, franču aparatūras maku ražotāja Ledger līdzdibinātājs, kopā ar sievu tika nolaupīts no savām mājām Francijas centrālajā daļā. Nolaupītāji nogrieza viņam daļu pirksta un nosūtīja video otram līdzdibinātājam. Policija atbrīvoja Balānu nākamajā dienā.

1. gada maijā uzbrukums tika notverts kamerā. Parīzes centrā maskēti vīri mēģināja iespiest furgonā , nokrāsotā kā piegādes automašīna, kriptobiržas Paymium vadītāja Pjēra Nuazā meitu un mazdēlu zīdaini. Viņas partneris cīnījās pretī, līdz uzbrucēji aizbēga.

Chainalysis uzskata, ka noplūdes ir galvenais Francijas uzbrukumu pieauguma dzinulis. Izmeklētāji apgalvo, ka Bobinji nodokļu iestādes darbiniece meklēja nodokļu datubāzē kriptoinvestorus un pārdeva viņu datus noziedzniekiem. Viņu apcietināja 2025. gada jūnija beigās.

1. gada janvārī hakeri uzlauza Waltio, franču pakalpojumu, kas palīdz kriptoinvestoriem aizpildīt nodokļu deklarācijas. Noplūda klientu e-pasta adreses kopā ar atlikumiem uz 2024. gada beigām. Pēc franču preses ziņām, šis fails noderēja trim vīriem, kas 2026. gada 13. jūlijā ielauzās mājā Taverņī pie Parīzes. Viņi sasēja māti un viņas desmitgadīgo bērnu un šaustīja tēvu ar elektrošoku, līdz viņš atdeva savus kodus.

Dati bija pusotra gada veci. Makā bija aptuveni 100 eiro. Tāpēc uzbrucēji pieprasīja no sievas divus pārskaitījumus pa 450 eiro. Septembrī sešiem aizdomās turētajiem izvirzīta apsūdzība par bruņotu izspiešanu organizētā grupā.

Viņi nāk pie nepareizajiem cilvēkiem

CertiK atzīmē , ka laupītāji arvien biežāk vēršas pret monētu turētāja ģimeni, nevis pašu turētāju: vecākiem, laulātajiem, bērniem. Pēc uzņēmuma aprēķiniem, vairāk nekā pusē gadījumu galvenā mērķa tuvinieks kļūst par upuri vai spiediena līdzekli.

1. gada 5. februāra agrā rītā pie Grenoblas nolaupītāji aizveda 35 gadus vecu tiesnesi un viņas 67 gadus veco māti. Izpirkumu kriptovalūtā viņi pieprasīja no tiesneses partnera, kriptostartapa līdzīpašnieka, kura nebija mājās. Sievietes atrada savainotas garāžā blakus departamentā: viņas bija atraisījušās un piezvanījušas kaimiņam pēc palīdzības. Izpirkums netika samaksāts.

Dažkārt viss ir vienkāršāk: banda kļūdās ar adresi. 2026. gada 12. februārī uzbrucēju grupa ieradās pie Binance France vadītāja mājām, neatrada viņu mājās un aizgāja ar diviem telefoniem. Pēc pāris stundām tie paši vīri devās meklēt citu kriptouzņēmēju, nokļuva nepareizajā mājā un ar šautenes laidi sita pa galvu tur dzīvojošajai sievietei. Augustā pie Rennas uzbrucēji aizturēja un piekāva īrniekus mājā, ko izīrēja kāds kriptoturētājs. Viņa tur nebija.

Kas stāv aiz durvīm

Tipisks uzbrucējs nemaz neizskatās pēc filmu gangstera. Pulkvede Kristela Tarrole vada vienu no žandarmērijas izmeklēšanas vienībām. Pēc viņas datiem, ko 2026. gada 7. oktobrī pārraidīja žandarmērija , 16 % no šiem nolaupījumiem pieņemto ir nepilngadīgie un 70 % ir vecumā no 18 līdz 29 gadiem.

Viņus savervē WhatsApp, TikTok, Snapchat un Telegram. Daudzi nāk no narkotiku tirdzniecības, bet daži ir studenti ar tīru pagātni, kas piekrīt būt šoferi, ne vienmēr saprotot, kam piekrituši. Nolaupītās tiesneses lietā apsūdzība izvirzīta sešiem jauniešiem , vienam no tiem nepilngadīgajam.

Izveidojas sava veida vardarbības kurjerdienests. Organizators bieži sēž tālu un dod rīkojumus ziņojumapmaiņas lietotnē, kamēr pieņemtie izpildītāji mainās no darba uz darbu. Tāpēc žandarmi vajā divus mērķus reizē: izpildītājus Francijā un organizatorus ārzemēs.

Seifs ar laika slēdzeni

Veikali jau sen izmanto seifus ar laika slēdzeni: kasieris to nevar atvērt priekšlaikus, lai cik pieklājīgi lūgtu. Aizsardzība pret uzgriežņu atslēgu darbojas tāpat. Mērķis nav paslēpt paroli, bet padarīt ātru piekļuvi naudai neiespējamu.

Lieliem turētājiem CertiK iesaka multiparakstu makus un izņemšanas aizkavi. Multiparaksts nozīmē, ka pārskaitījumam vajadzīgi vairāku atslēgu paraksti, ko glabā dažādās vietās vai dažādi cilvēki. Zem draudiem viens cilvēks joprojām nevar pārvietot visu. Aizkave liek laupītājiem turēt upuri stundām vai pat dienām, un tas palielina iespēju, ka kāds viņus pārtrauks.

Lopa repozitorija ceļvedis piedāvā vēl vienu paņēmienu: mānekļa maku. Tas ir ticams maks ar nelielu atlikumu un iegaumētu PIN kodu, ko var atdot, neatklājot galvenos līdzekļus. Tas pats ceļvedis iesaka galveno krājumu turēt ārpus mājām un nekad nesaistīt biržu kontus ar publiskiem sociālo tīklu profiliem.

Parastam cilvēkam ar pāris tūkstošiem eiro makā noteikums ir ikdienišķāks. Nelielies ar savām monētām internetā un atceries, ka jebkurš pakalpojums, kas zina tavu atlikumu, kādu dienu var noplūst. Taverņī gadījums rāda, ka laupītājam pietiek ar rindiņu vecā tabulā.

Kriptovalūtas tika izgudrotas, lai izslēgtu starpnieku. Banka šķita lieka saite starp cilvēkiem un viņu naudu. Izrādās, ka garlaicīgajam starpniekam bija uzdevums, par kuru neviens nedomāja: tā seifs nebija tavā mājā.

Perimenopauzes sensors tiek nēsāts zem krūtīm. Rokas un kājas, kā atklāja izstrādātāji, daļu simptomu palaida garām. Šī ierīce iekļuva TIME 300 gada labāko izgudrojumu sarakstā, kas publicēts 2026. gada oktobra vidū, līdzās vairāk nekā trim desmitiem citu medicīnas tehnoloģiju. Mēs izvēlējāmies sešas, kas domātas ķermenim, un pārbaudījām, kas katru no tām apliecina.

Četri sensori zem krūtīm

Peri , tāda paša nosaukuma īru uzņēmuma (agrāk identifyHer) ierīce, seko perimenopauzes simptomiem. Tie ir gadi pirms pēdējām mēnešreizēm, kad hormoni svārstās, bet sievietei ārstam rādāmā nav nekā cita kā viņas pašas stāsts. Četri sensori uztver izmaiņas sirdsdarbībā, temperatūrā un miegā, bet algoritms meklē karstuma viļņus un nakts svīšanu.

Izpilddirektore Heidija Deivisa skaidrojusi , ka sensori uz ekstremitātēm neuztvēra dažu simptomu „digitālos pirkstu nospiedumus”, bet visspēcīgāko signālu deva rumpis. Paši sensori ir parasti, un Deivisa to neslēpj. Jaunums ir algoritmos, kas, pēc uzņēmuma teiktā , apmācīti ar nepārtrauktiem datiem no 204 sievietēm.

Slimnīcas rādītāji uz aproces

Parastā nodaļā medmāsa mēra pacienta rādītājus reizi dažās stundās. Starp apgaitām pacientu neuzrauga neviens aparāts. Medtronic lēš, ka tas ir līdz pat 96 % laika, taču šis aprēķins ir paša uzņēmuma, un biedējoši skaitļi palīdz pārdot.

Corsano aproce , ko izstrādājis nīderlandiešu uzņēmums Corsano Health un ASV pārdod Medtronic, sver 19 gramus, mazāk nekā konfekšu tāfelīte. Bez vadiem tā seko pulsam, skābeklim, elpošanai, ādas temperatūrai un soļiem, un pacients to var paņemt līdzi uz mājām. FDA to atļāvusi pacientu monitoringam, taču diagnozes tā nesniedz: tā pamudina ārstu.

Deviņdesmit sekundes smadzeņu satricinājumam

Smadzeņu satricinājumu ar aci grūti pamanīt, īpaši uz laukuma malas, kur lēmums jāpieņem tūlīt. Oculogica SNAP tests lūdz cilvēku sekot punktam ekrānā, kamēr kamera fiksē, kā kustas acis. Algoritms spriedumu izsaka 90 sekundēs; uzņēmuma iepriekšējai ierīcei vajadzēja līdz četrām minūtēm.

FDA SNAP atļāva 2026. gada jūnijā kā palīglīdzekli ārstam, nevis pašpietiekamu diagnozi. Uzņēmums ziņo par 90 % jutību un 94 % specifiskumu. Vienkārši sakot: no desmit īstiem satricinājumiem tests atrod deviņus, bet no simts veseliem cilvēkiem kļūdaini trauksmi sacel sešiem.

Ultraskaņa pret augstu asinsspiedienu

Recor Medical Paradise sistēma paredzēta cilvēkiem, kuru asinsspiedienu neizdodas savaldīt ar tabletēm un dzīvesveidu. Tā vērsta pret nerviem ap nieru artērijām, kas, būdami pārlieku aktīvi, spiedienu paaugstina. Tievs katetrs no augšstilba artērijas nokļūst līdz nierēm. Tur tas divas vai trīs reizes pa septiņām sekundēm sasilda nervus ar ultraskaņu, kamēr cirkulējoša ūdens balons dzesē asinsvada sieniņu, norāda FDA .

RADIANCE II pētījumā 224 pacienti pētījuma laikā pārtrauca lietot tabletes. Daļai ievadīja katetru, nemaz neieslēdzot ultraskaņu, un ne pacienti, ne mērītāji nezināja, kurš ko saņēmis. Pēc diviem mēnešiem dienas sistoliskais spiediens pēc īstās procedūras samazinājās par 7,9 mmHg, bet pēc šķietamās par 1,8. Starpība ir apmēram seši punkti. Lai saprastu mērogu: 48 zāļu pētījumu metaanalīze parādīja, ka 5 mmHg kritums apmēram par desmito daļu samazina smagus sirds un asinsvadu notikumus, piemēram, infarktus un insultus. FDA to apstiprināja kā papildinājumu zālēm, nevis to aizstājēju.

Peptīds, kas pārcieš kuņģi

Kuņģis peptīdus, īsas olbaltumvielu ķēdes, sagremo kā gaļu. Tāpēc olbaltumvielu zāles, kas ir smagas psoriāzes ārstēšanas pamats, tiek injicētas. Johnson & Johnson Icotyde kļuva par pirmo mērķēto peptīdu psoriāzei tablešu veidā, kad FDA to apstiprināja 2026. gada martā.

Tas bloķē IL-23 receptoru, signālmolekulu, kas veicina ādas iekaisumu. ICONIC-LEAD pētījumā ar 684 pacientiem, to vidū pusaudžiem no 12 gadu vecuma, pēc 16 nedēļām 65 % tablešu lietotāju āda bija tīra vai gandrīz tīra, salīdzinot ar 8 % placebo grupā. Tāpat kā injekcijas, tas nomāc daļu imūnās atbildes. Taču šļirces vairs nav.

Motori kājām pārgājienā

Popular Science autore, kurai ir Ēlersa–Danlosa sindroms un POTS, apraksta, kā trīs reizes kāpusi vienā kalnā pie Grandkanjona. Bez Hypershell X Ultra S eksoskeleta palīdzības pulss pieauga no 102 līdz 158 sitieniem minūtē. Ekonomiskajā režīmā maksimums bija 126, spēcīgākajā režīmā 118. Viens cilvēks, viens kalns, bet atšķirība ir redzama.

Eksoskelets stiprinās pie jostasvietas un augšstilbiem un, pēc ražotāja datiem, sver apmēram 2,5 kg. TIME to ievietoja kategorijā Sports & Fitness, un ASV tas maksā 1999 ASV dolāru. Uzņēmuma pasūtītajos laboratorijas testos organisms staigājot patērēja līdz 20 % mazāk skābekļa, bet braucot ar velosipēdu līdz 39 % mazāk.

Kur iet robeža

Pierādījumu stiprums aiz šiem sešiem izgudrojumiem ir ļoti atšķirīgs.

Peri apgalvo visvairāk. Sensors reģistrē to, ko sieviete jau jūt, un tieši tā ir visa jēga: sūdzība, ko ārsts varētu nolaist garām ausīm, kļūst par grafiku. Jaunā medicīna pārvērš pašsajūtu pierādījumos. Peri ir reģistrējis precizitātes pētījumu ar apmēram 110 sievietēm, rezultātu vēl nav. Pierādījumi top, bet pagaidām tos pārbauda uzņēmums, kas ierīci pārdod.

Ieslēdziet 1. janvārī katru MI dziesmu, ko Deezer saņem vienas dienas laikā, neaizmieg ne uz mirkli – un pēdējā beigsies 7. jūlijā. Pakalpojums ik dienu uzņem ap 90 000 pilnībā MI radītu ierakstu, un tā ir vairāk nekā puse no visas jaunās mūzikas, kas tajā nonāk. Turklāt galvenā to auditorija ir boti.

1. gada 13. oktobrī Deezer apsolīja, ka līdz gada beigām lietotnē parādīsies slēdzis , kas šādu mūziku izņems no meklēšanas. Laba iemesla aprēķināt, cik tās patiesībā ir un kam tā domāta. Bet par to, kā uz tās pelna, vislabāk pastāsta cilvēks, kuram 6. oktobrī piesprieda 18 mēnešus cietumā: shēmu viņš pats uzrakstīja e-pastā sev.

No kā sākam

Visi šie skaitļi nāk no paša Deezer , neatkarīga audita nav. Pakalpojums skaita tikai tos ierakstus, ko tā detektors atzīst par pilnībā MI radītiem. Dziesmas, kurās MI tikai palīdzēja dzīvam mūziķim, tajos neiekļaujas.

Vidējo MI ieraksta garumu Deezer neizpauž. Tāpēc aizņemamies mērauklu no parastā popa: 2024. gadā vidējā dziesma Spotify čartos ilga apmēram trīs minūtes . Tā ir šī aprēķina galvenā pieņēmuma vērtība, un pie tās vēl atgriezīsimies.

Vienas dienas augšupielādes skan pusgadu

90 000 ierakstu pa trim minūtēm ir 270 000 minūšu. Tie ir 4500 stundu jeb 187 ar pusi diennaktis. No šejienes arī 7. jūlijs: sākot ar pusnakti 1. janvārī, pēdējais ieraksts beigtos ap pusdienlaiku.

Bez miega neviens neklausās, tāpēc lūk saudzīgāks variants. Ar parastu 40 stundu darba nedēļu tas prasītu 112 nedēļas – vairāk nekā divus gadus bez atvaļinājuma. Ja klāt pieskaita cilvēku ierakstīto mūziku, vienas dienas augšupielādes skanētu gandrīz gadu.

Un visu šo laiku Deezer turpinātu saņemt vēl 90 000 ierakstu katru dienu.

42 miljoni ierakstu jeb koncerts kopš 1786. gada

Tagad viss arhīvs. Kopš 2025. gada janvāra Deezer detektors ir atzīmējis vairāk nekā 42 miljonus pilnībā MI radītu ierakstu. Pa trim minūtēm tie ir 126 miljoni minūšu jeb 2,1 miljons stundu. Daliet ar 24 stundām un 365 dienām – sanāk apmēram 240 gadu nepārtrauktas skaņas.

Ja kāds būtu sācis klausīties 1786. gadā, kad Vīnē notika Mocarta „Fīgaro kāzu“ pirmizrāde, tagad viņš tikai tagad beigtu. Un šis arhīvs sakrājās mazāk nekā divos gados. 2025. gada janvārī pakalpojums saņēma ap 10 000 ģenerētu ierakstu dienā, bet līdz 2026. gada jūnijam plūsma bija pieaugusi deviņkārt.

Kur aprēķins var kļūdīties

Skaitlis 90 000 ir vidējais dienā rekordjūnijā. Pavasarī plūsma bija mazāka (aprīlī 75 000 dienā), bet oktobrī Deezer joprojām min gandrīz 90 000. Citi pakalpojumi tik detalizēti neziņo, tāpēc summu uz tiem tieši pārnest nevar: tur var būt gan vairāk, gan mazāk.

Taču kārtas lielums iztur jebkādus labojumus. Pat ja kļūdāmies uz pusi, vienas dienas MI augšupielādes skan mēnešiem, bet viss arhīvs – vairāk nekā simt gadu.

Kas to patiesībā klausās

Tagad mērogs apvēršas. Pilnībā MI radīta mūzika veido tikai 1–3% Deezer klausījumu. 2026. gada janvārī pakalpojums paziņoja , ka 2025. gadā līdz pat 85% šādu ierakstu klausījumu bija krāpnieciski. Tos veidoja boti, un Deezer šos klausījumus izņēma no honorāru izmaksām.

Paņemiet tūkstoti nejaušu Deezer klausījumu. No tiem 10–30 pieder MI ierakstiem. Ja spēkā ir krāpšanas augšējais novērtējums, dzīvs cilvēks MI dziesmu pats izvēlas ieslēgt apmēram no pusotra līdz četriem ar pusi reižu uz tūkstoti. Vairāk nekā puse jaunās mūzikas saņem simtdaļu procenta īstas uzmanības.

Tas nav tāpēc, ka cilvēki pamana viltojumu un izslēdz. 2025. gada novembrī Deezer kopā ar Ipsos veiktajā aptaujā 97% no 9000 dalībniekiem astoņās valstīs nespēja atšķirt divus MI ierakstus no cilvēku ierakstītas dziesmas. Iemesls, šķiet, ir citur. Deezer neiekļauj šos ierakstus algoritmiskajos ieteikumos un redakcijas atskaņošanas sarakstos, bet bez tiem uz dziesmu gandrīz nav iespējams nejauši uzdurties.

Kāpēc augšupielādēt mūziku, ko neviens nedzird

Skaidru atbildi dod amerikāņu mūziķa Maikla Smita (Michael Smith) lieta. No 2017. līdz 2024. gadam viņš augšupielādēja simtiem tūkstošu MI ģenerētu dziesmu izdomātu izpildītāju vārdā, piemēram, Calm Baseball, Calorie Screams un Camel Edible, un tām pieslēdza līdz 10 000 botu. 2026. gada 6. oktobrī federālā tiesa Ņujorkā viņam piesprieda 18 mēnešus cietumā, lai gan prokuratūra bija prasījusi vismaz 46. „Es nodevu mūzikas kopienu, kas man ir tik tuva,“ Smits teica tiesā . Viņam jāatdod 8,09 miljoni dolāru.

Aprēķinu Smits uzrakstīja pats – 2017. gada oktobra e-pastā sev, kas vēlāk nonāca apsūdzības rakstā. Piecdesmit divi īrēti mākoņserveri, faktiski 52 datori, ko neviens nekad neizslēdz, katrā pa 20 botiem, kopā 1040 „klausītāju“. Katrs bots varēja atskaņot 636 dziesmas dienā, vienu ik pēc divarpus minūtēm, bez miega un brīvdienām. Kopā tie bija 661 440 klausījumu dienā. Pēc paša novērtējuma – pusotrs cents par klausījumu – aptuveni 1,2 miljoni dolāru gadā.

Tāpēc svarīgs ir apjoms. Miljons atskaņojumu vienam ierakstam uzreiz iedarbinātu krāpšanas novēršanas sistēmas. 2018. gada e-pastā Smits skaidroja, ka tā, lai neradītu problēmas augstākajām instancēm , viņam vajag „daudz satura ar nelielu klausījumu skaitu“. Sadaliet 661 440 klausījumu dienā pa 300 000 ierakstiem – katrs saņem apmēram divus atskaņojumus dienā, ap 800 gadā. Šāds ieraksts pazūd starp miljoniem īstu.

Tieši pret šādām shēmām vērsts noteikums, ko Spotify ieviesa 2024. gada aprīlī: tas pārtrauca maksāt par ierakstiem ar mazāk nekā 1000 klausījumu iepriekšējo 12 mēnešu laikā. Saskaņā ar to katram ierakstam trūktu apmēram 200 klausījumu gadā. Lai saņemtu naudu, Smitam būtu nācies koncentrēt botus uz mazāku ierakstu skaitu, un tos būtu vieglāk pamanīt.

Paliek jautājums, kam pieder šī nauda. Straumēšanas pakalpojums nemaksā no savas kabatas: tas daļu ieņēmumu ieliek kopīgā katlā un sadala pēc klausījumu daļas. Katrs viltots klausījums samazina katra īsta klausījuma daļu. Dziesmas bez neviena īsta klausītāja šo naudu paņēma no izmaksām mūziķiem, kurus cilvēki tiešām dzird. Deezer apgalvo, ka 2025. gadā 8% no visiem platformas klausījumiem bija krāpnieciski. Ja to neapturētu, gandrīz katrs divpadsmitais dolārs no kopējā katla nonāktu pie botiem.

Poga tiem, kas vēl klausās

Deezer slēdzis paslēps no meklēšanas pilnībā MI radītus ierakstus, albumus un ar tiem saistītos izpildītājus. Tajā pašā Ipsos aptaujā 45% straumēšanas lietotāju sacīja, ka vēlas šādu filtru. Deezer vadītājs Aleksis Lanternjē (Alexis Lanternier) saka, ka tas ļaus lietotājiem pilnībā izņemt pilnībā MI radītu mūziku no savas straumēšanas pieredzes.

Dziesmu uzraksta mašīna, atskaņo mašīna, un cilvēks šajā ķēdē palicis tikai vienā galā – tur, kur ienāk izmaksas. Jūlijā Deezer apsolīja dzēst MI ierakstus, kas pieķerti straumēšanas krāpšanā, kā arī tos, ko nav atskaņojis neviens vismaz sešus mēnešus. No tā sanāk gandrīz ideāla atskaņa. Izklausīties cauri vienas dienas augšupielādēm vajag vairāk nekā sešus mēnešus, bet ierakstu, ko sešus mēnešus neviens nav atskaņojis, izdzēsīs.

Dažus mēnešus pirms 2019. gada augusta beļģu inženieris Berts Selis (Bert Celis) savā aerodinamiskajā tunelī pārbaudīja jauno braucēju Bjergu Lambrehtu . Viņa laboratorijai tas bija ierasts darbs: atrast pozu un ekipējumu, kas braucējam ietaupītu dažus vatus. Tad, 5. augustā, Polijas tūres trešajā posmā, 22 gadus vecais Lambrehts nobrauca no asfalta un ietriecās betona caurtekā. Viņu glābt neizdevās.

„Es prātoju, kāpēc riteņbraucējiem bez ķiveres joprojām ir tik maz aizsardzības,” atceras Selis . 2026. gada oktobrī viņa atbilde nokļuva žurnāla TIME gada labāko izgudrojumu sarakstā . Tas ir apmēram puskilogramu smags drošības spilvens, kas paslēpts velo bikšu lencēs un atveras 100 milisekundēs. Taču visdīvainākais stāstā ir kas cits. Cilvēks, kurš visu karjeru nodarbojies ar gramu un vatu šķēršanu, tagad grib braucējiem pakārt klāt papildu svaru. Un apgalvo, ka hronometrs to nemanīs. Lai izlemtu, kad šaut, spilvens apmācīts uz citu cilvēku avāriju arhīva, ko glabā kāda beļģu ziņu aģentūra.

Vatu grāmatvedis

Selis pēc izglītības ir inženieris, pēc aroda aerodinamiķis. Viņš līdzdibināja Flanders Bike Valley, flāmu riteņbraukšanas laboratoriju ap aerodinamisko tuneli, un strādāja ar daudzām profesionālajām komandām.

Šis darbs atgādina grāmatvedību. Braucējs sēž uz velosipēda gaisa plūsmā, sensori mēra pretestību, bet inženieri pavirza elkoni par centimetru vai nomaina audumu uz pleciem. Pieci vati ir nopietns guvums. Par šādiem sīkumiem komandas pasūta īpašas zeķes, pārveido ķiveres un tērē lielu naudu riteņiem.

Pēc Lambrehta nāves Selis vērsās pie Sema Rataiča (Sam Ratajczak), kurš vadīja pētniecību un attīstību beļģu ekipējuma ražotājā Bioracer un bija uzbūvējis tā aerodinamisko tuneli. Bioracer ražo sacīkšu apģērbu, arī profesionālām komandām. 2020.–2021. gadā Rataiča un industriālā dizaina praktikants Stijns Vanvolsems izstrādāja koncepciju : drošības spilvenu, kas paslēpts parasto sacīkšu bikšu lencēs un avārijas brīdī aizsargātu kaklu, krūtis, muguru un gurnus.

Koncepcija strādāja. Klienti neparādījās. Vēl 2024. gadā Rataiča, kurš tolaik jau vadīja savu dizaina studiju, šo ideju nosauca par iespējamu pavērsiena punktu braucēju drošībā un atzina, ka komandu interese bijusi niecīga.

Ķivere, ko izspieda nāve

Pelotona vēsumu viegli izskaidrot. Gadu desmitiem profesionālā riteņbraukšana atvairīja jebkuru aizsardzību, kas maksāja komfortu vai ātrumu.

1. gadā Starptautiskā riteņbraukšanas savienība (UCI) mēģināja padarīt ķiveres obligātas. Braucēji sarīkoja streiku, un noteikums tika atlikts. Tas atgriezās tikai 2003. gadā, kad kazahu braucējs Andrejs Kivilevs Parīzes–Nicas sacīkstēs nokrita bez ķiveres un nākamajā dienā nomira. Tad UCI pasludināja ķiveres par obligātām , taču arī tas bija kompromiss: noteikuma pirmā versija ļāva braucējiem noņemt ķiveri pēdējos kāpumos, kas garāki par pieciem kilometriem. Šī nepilnība vēlāk tika novērsta.

Aizsargapģērbs gāja to pašu ceļu. Bioracer teica, ka var ražot sacīkšu ekipējumu, kas mīkstina visbiežāk sastopamos avāriju radītos ievainojumus. Braucēji, kā ziņoja road.cc , deva priekšroku ierastajam komfortam un ātrumam.

Mācība ir tāda, ko saprastu jebkurš pārdevējs: pelotonā drošība pārdodas tikai tad, ja tā neko nemaksā uz hronometra. Tieši tā Selis mēģināja pārdot savu spilvenu.

Puskilograms, kas reiz solīja ātrumu

1. gada martā, kamēr sistēma vēl bija prototips, Selis stāstīja Beļģijas raidorganizācijai Sporza , ka spilvens pieliek 500 līdz 600 gramus, apmēram vienu pilnu dzeramo pudeli. Profesionāļi līdz tam bija atteikušies, baidoties par komfortu un svaru, tāpēc Selis nolika uz galda aerodinamiķa kārti. Braucējs ar šo sistēmu, viņš teica, kļūst vairāk „pilienveidīgs”, un uz līdzenas trases pie 50 km/h starpība sasniedza 5 līdz 15 vatus. „Svara pieaugums tad vairs nav būtisks,” viņš sacīja.

Pelotonam tas izklausījās vilinoši: aizsardzība pie ātruma piedevām. Šodien uzņēmums runā piesardzīgāk. Ar TIME saraksta saistītajos materiālos izstrādātāji sola ko citu: spilvens neietekmē aerodinamiku un zem krekla ir gandrīz neredzams. Vatu ieguvums vairs netiek pieminēts, un neviens no apgalvojumiem nav neatkarīgi izmērīts. Ir vēl viens ierobežojums: kalnu pārejā puskilograms sver puskilogramu, lai cik gludi ap to plūstu gaiss.

Pati ierīce izskatās pieticīga. Neliels maisiņš uz muguras satur elektroniku un CO₂ balonu, bet plānas termoplastiskā poliuretāna caurulītes iet cauri bikšu lencēm.

Sistēma nesedz ne galvu, ne plecus, un tas ir apzināti. Rataiča ir skaidrojis, ka pēc avārijas braucējam jāspēj atkal uzkāpt uz velosipēda un pabeigt sacīkstes. Tāpēc apmēram desmit sekundes pēc iedarbināšanas spilvens pats sāk izlaist gaisu un saliecas atpakaļ lencēs. Lai to izmantotu atkārtoti, jānomaina balons un tā aizdedze, apmēram 35 eiro . Savukārt automašīnas drošības spilvenu maina veselu.

Ko māca citu cilvēku avārijas

Grūtākais drošības spilvenā nav audums un nav gāze. Grūtākais ir izlemt, kad šaut.

Braucējs finišā met velosipēdu uz priekšu, sprinteris šūpo mašīnu no vienas puses uz otru, pilsētas riteņbraucējs pārlec apmali. Neviens no tiem nav avārija, tomēr sensoram tie visi ir vardarbīgi. Kļūdaina iedarbināšana sprinta vidū pati par sevi ir bīstama, bet spilvens, kas neizšaujas, ir sliktāks par nekādu, jo rada viltus drošības sajūtu. Sporza slieksņa loģiku apraksta šādi: braucējs, kas vienkārši noslīd pa asfaltu, to neiedarbinās, bet, ja viņu pēc tam pārsviež pāri drošības barjerai, tas izšaujas.

Aerobag algoritms veidots uz citu cilvēku nelaimes gadījumiem. Beļģu ziņu aģentūrai Belga ir plašs sacīkšu avāriju kadru arhīvs, un izstrādātāji laida šos kadrus cauri mākslīgā intelekta modelim. Tas rekonstruēja ķermeņa kustību pēc redzamiem locītavu punktiem, piemēram, pleciem, gurniem un elkoņiem, un šīs trajektorijas izmantoja, lai noregulētu iedarbināšanas slieksni. Vienkārši sakot, sistēma mācījās no avārijām, kādas neviens nekad nerīkotu eksperimenta vajadzībām.

Zviedru uzņēmums Hövding zina, cik dārgi maksā kļūda. Tā drošības spilvena apkakle pilsētas riteņbraucējiem piepūtās ap galvu, un to pārdeva kā ķiveres aizstājēju. 2023. gada novembrī Zviedrijas Patērētāju aģentūra apturēja Hövding 3 pārdošanu defekta dēļ, kas varēja neļaut apkaklei avārijas brīdī atvērties. 2023. gada 21. decembrī uzņēmums pieteica bankrotu . Tiesa līdz tam laikam bija apturējusi aizliegumu, taču valde nolēma, ka pēc mēneša bez pārdošanas uzņēmumu glābt nav iespējams. Drošības spilvenu vērtē pēc tās vienas reizes, kad tas neatveras.

Aerobag dodas uz to pašu tirgu. Pilsētas braucējiem tas izstrādāja Aerobelt, jostu ar to pašu moduli, ko var nēsāt virs ikdienas apģērba. Fundracer, mikromobilitātē ieguldošs fonds, ieguva mazākuma daļu uzņēmumā . Sistēma vēl nav pārdošanā. Aerobag līdzdibinātājs Kvintons van Logerenbergs (Quinton Van Loggerenberg) cenu min 700–850 eiro apmērā : dārgāk nekā laba ķivere un lētāk nekā daudzi sacīkšu riteņu komplekti.

Pagaidām Hövding mācība ir teorētiska. Sistēma ir izmēģināta avārijas testos ar 3D drukātām braucēju figūrām , un nākamie minētie soļi ir cilvēku kritieni uz mīkstiem nolaišanās pamatiem un avārijas testu manekeni. Publicētu datu par to, cik lielā mērā tas samazina traumas reālās avārijās, vēl nav.

Mācīties krist no jauna

Vārdos interese parādījās jau 2024. gadā. Selis stāstīja Sporza, ka britu komanda Ineos Grenadiers vēlējās spilvenu izmantot, sevišķi pēc Egana Bernala briesmīgās avārijas, kad 2022. gada janvārī Tour de France uzvarētājs treniņbraucienā ietriecās novietotā autobusā.

Darbos pirmā sistēmu paņēma nīderlandiešu komanda Picnic PostNL. Projekta aizmugurē stāv bijušais profesionālis Pits Roijakkerss (Piet Rooijakkers). Komanda ar nodiluma izturīgu apģērbu jau bija tikusi galā ar asfalta nobrāzumiem, un viņš kā nākamo mērķi nosauca lauztas ribas, iegurņus un atslēgas kaulus. Ideja radās no Instagram video par drošības spilvenu motociklistiem, kas Roijakkersu aizveda pie Selisa. Viņš cerības tur mierīgas . Spilvens izglābs atslēgas kaulu tikai tad, ja braucējs tam patiešām uzticas un notur rokas pie sevis, bet lielākā daļa braucēju krītot izmet rokas uz priekšu. Šķiet, braucējiem krist nāksies mācīties no jauna. 2026. gadā Picnic PostNL un Visma–Lease a Bike saņēma sistēmas treniņiem, bet itāļu ekipējuma ražotājs Nalini ieguldīja projektā ar plāniem laist klajā pirmās Aerobag sertificētās riteņbraukšanas biksītes.

Selis šajā sacensībā nav viens. 2026. gada pavasarī Van Rysel, Decathlon riteņbraukšanas zīmols, atklāja sacīkšu kombinezonu ar iebūvētu drošības spilvenu: kombinezons kopā ar spilvenu sver apmēram 700 gramus, bet spilvens, pēc ražotāja teiktā, atveras 60 milisekundēs, gandrīz divreiz ātrāk nekā Aerobag. „Riteņbraukšanā bija jāizvēlas starp sniegumu un drošību,” teica Van Rysel .

Sacīkstēs spilvenu vēl neredzēsiet. 2026. gada sākumā UCI sāka apvienot ražotājus un laboratorijas , lai uzrakstītu standartus šādām sistēmām, un kamēr to nav, neviens nevar startēt ar tādu mugurā. Selis cer to redzēt sacīkstēs 2027. gadā.

Ķivere profesionālajā riteņbraukšanā nonāca caur streiku un caur nāvi, kas sekoja divpadsmit gadus vēlāk. Selisa spilvenam vēl viena traģēdija nav vajadzīga. Tam vajadzīgs braucējs, kurš krītot tam uzticas vairāk nekā savām rokām.

Pensionāru un vecāka gadagājuma ļaužu vidū visā Ķīnā bija populāri nest savus juaņus uzņēmumam Lantian Gerui. Daļu no šīs naudas uzņēmuma vadītāja Cjaņ Žimiņa (Qian Zhimin) ieguldīja bitkoinos: prokuratūras ieskatā, aptuveni 6 miljardus juaņu, tolaik apmēram 845 miljonus dolāru. Šodien šīs monētas ir vērtas ap 5 miljardiem dolāru un glabājas pie Lielbritānijas policijas. Vērtības pieaugums, šķiet, ieguldītājiem netiks.

1. gada 12. oktobrī Londonas Augstā tiesa nolēma, ka krāpniecībā cietušo ieguldītāju prasības jāizskata pēc Ķīnas, nevis Anglijas tiesību normām. Izklausās pēc juridiskas sīkumainības. Taču šis lēmums Lielbritānijas valsti tuvina tam, lai paturētu lielāko daļu krājuma kopā ar visu pieaugumu. Savukārt Ņujorkā par divreiz lielāku krājumu strīdas krāpšanas upuri, 11. septembra upuru ģimenes un Ķīna, kas apsūdz ASV hakerošanā.

Liberlandes karaliene Hampstedā

Cjaņ Žimiņa, pazīstama arī kā Jadi Džana (Yadi Zhang), 2017. gada septembrī aizbēga no Ķīnas ar viltotu pasi. Londonā viņa dzīvoja Hampstedas savrupmājā, par kuru īre bija vairāk nekā 17 000 mārciņu mēnesī. Viņas palīdze Dzjaņ Veņa (Jian Wen), bijusī ēdienu uz līdzņemšanu pārdevēja, mēģināja nopirkt māju dārgā priekšpilsētā un nespēja izskaidrot, no kurienes šefes nauda. Tā sākās izmeklēšana. 2018. gadā policija atrada ierīces ar atslēgām uz 61 000 bitkoinu, kas ir lielākais kriptovalūtas konfiskācijas gadījums Lielbritānijas vēsturē.

Košākās detaļas atklājās Cjaņ dienasgrāmatās. Viņa sapņoja par savu starptautisku banku un pili Zviedrijā, bet līdz 2022. gadam gribēja kļūt par Liberlandes karalieni. Tā ir pašpasludināta mikrovalsts uz Donavas krasta strēlītes starp Horvātiju un Serbiju, ko neatzīst neviena valsts.

1. gada septembrī Cjaņ atzina vainu naudas atmazgāšanā, bet novembrī viņai piesprieda 11 gadus un 8 mēnešus cietumā . “Jūsu motīvs bija tīrs mantkārīgums,” tiesnesis sacīja viņai. Ar to krimināllieta beidzās. Sākās civillieta, un tā ir interesantāka.

Ieguldītāji zaudēja juaņus, nevis bitkoinus

Kāds ieguldītājs, kungs Ju, pastāstīja BBC , kā nodeva savu naudu uzņēmumam Lantian Gerui. Uzņēmums pa druskai izmaksāja daļu solītās peļņas, tāpēc viņš neko neturēja aizdomās. 2017. gada vidū Ķīnas policija sāka pārbaudīt firmu, un izmaksas apstājās. Viņa laulība, kā viņš saka, šo notikumu neizturēja.

Ne Ju, ne kāds cits nepirka bitkoinus. Viņi atdeva juaņus, un kriptovalūtā tos pārvērta Cjaņ. Kamēr monētas stāvēja Lielbritānijā, to vērtība pieauga daudzkārt. Kam tad pieder šis pieaugums: cilvēkiem, kuru juaņus nozaga, vai valstij, kas atrada slēptuvi?

Atbilde atkarīga no tā, kuras valsts tiesības piemēro. Iedomājieties, ka zaglis par jūsu naudu nopērk loterijas biļeti un laimē. Pēc Anglijas tiesībām ieguldītāji varētu apgalvot, ka laimests, proti, pašas monētas, pieder viņiem. Pēc Ķīnas tiesībām viņi vairāk līdzinās kreditoriem, un juristu vārdiem viņi, visticamāk, atgūtu aptuveni to, ko ieguldīja, plus procentus. Biļetes cenu, nevis galveno laimestu.

Tiesnesis Marks Tērners (Mark Turner) izvēlējās Ķīnas tiesības . Viņa pamatojums: shēma darbojās Ķīnā, līgumi tika parakstīti tur, nauda samaksāta tur, un arī bitkoinus Cjaņ nopirka tur, caur biržu Huobi un ārpusbiržas darījumos. Katram prasītājam, viņš uzsvēra, jāpierāda īpašuma intereses uz monētām. Pašos likumos nav vispārējas shēmas, kā atlīdzināt visiem cietušajiem: kaut ko saņem tikai tie, kas pierāda, ka monētas ir viņu.

Kam tiks starpība

Līdz 2026. gada 22. maijam aptuveni 16 000 cilvēku bija reģistrējušies , lai pieteiktu prasību Lielbritānijas tiesā. Tas ir mazāk nekā 13% no 128 000 ieguldītāju. Reģistrācija nozīmēja tikt galā ar svešu valsti, svešu valodu un Londonas juristiem. Vecāka gadagājuma ieguldītājam Ķīnā tas ir lielāks šķērslis par jebkuru likumu.

Pārējie raksta vēstules. Ieguldītāji savāca gandrīz 2500 parakstu aicinājumam Ķīnas Ārlietu ministrijai: “Mēs negribam un nekad nepieņemsim situāciju, kurā bitkoinus konfiscē Lielbritānija un mums tos neatdod.” Ju izteicās pieticīgāk. Viņš cer, ka Lielbritānijas valdība, prokurori un tiesa izrādīs līdzjūtību.

Valstij ir savi plāni. Prokurori lūdza tiesu ļaut valdībai paturēt bitkoinus, bet 2025. gada vasarā laikraksts The Telegraph ziņoja, ka kancleres Reičelas Rīvsas (Rachel Reeves) rēķinos ir konfiscētās kriptovalūtas pārdošana , lai aizlāpītu robu budžetā. Vēlāk prokurori solīja tiesai izstrādāt atsevišķu kompensāciju shēmu , taču detaļas nenosauca.

Ieguldītāji arī nepadodas. 16. oktobrī Augstā tiesa deva aptuveni 16 000 prasītāju atļauju pārsūdzēt lēmumu par Ķīnas tiesību piemērošanu.

Plāni ir arī Ķīnai. 13. oktobrī, dienu pēc Londonas lēmuma, Tjaņdzjiņas tiesa paziņoja par lietu , lai konfiscētu gandrīz 62 000 Lielbritānijā izņemto bitkoinu. Naudu ieguldīja ap 128 000 cilvēku, un pēc Ķīnas datiem vairāk nekā 102 000 no viņiem palika zaudētājos.

Viens monētu kopums, divas tiesas.

Ņujorkā monētu ir divreiz vairāk

Šim stāstam ir amerikāņu brālis, un tas ir vēl sarežģītāks. 2025. gada 14. oktobrī ASV Tieslietu ministrija iesniedza konfiskācijas prasību par 127 271 bitkoinu , kas tolaik bija vērti ap 15 miljardiem dolāru. Prokurori saista šīs monētas ar Kambodžas uzņēmumu grupu Prince Group un tās priekšsēdētāju Čeņ Džī (Chen Zhi), kuru apsūdz kompleksu vadīšanā, kur cilvēktirdzniecības upuri tika spiesti internetā krāpt cilvēkus. 2026. gada janvārī Kambodža arestēja Čeņ Džī un izdeva viņu Ķīnai .

1. gada septembra beigās tiesnese Reičela Kovnera (Rachel Kovner) noraidīja deviņu iespējamo upuru lūgumu apstrīdēt konfiskāciju. Loģika līdzinās Londonas: abās vietās upurim jāpierāda, ka monētas ir viņa. Šie cilvēki zaudēja naudu krāpniekiem, taču nespēja parādīt, ka tieši viņu nauda nonāca šajos maciņos. Labākajā gadījumā, secināja tiesa, viņi ir parasti nenodrošināti kreditori bez tiesībām uz pašām monētām. Ja valdība uzvarēs, upuri joprojām var lūgt Tieslietu ministrijai kompensāciju, bet kā lūdzēji, nevis īpašnieki.

Tad sižets pagriežas tā, kā neuzdrošinātos neviens rakstnieks. Analītiķi uzskata, ka monētas nāk no LuBian, kalnrūpniecības pūla, tas ir, pakalpojuma, kurā tūkstošiem datoru kopā iegūst bitkoinus un dala atlīdzību. Jau 2026. gada janvārī uz monētām pretendēja 11. septembra upuru radinieki. Viņi apgalvo, ka LuBian bija saistīts ar Irānu, un viņu rokās ir tiesu spriedumi pret Irānu. 12. oktobrī viena no ģimeņu grupām atkal vērsās tiesā : saskaņā ar tās spriedumiem Irāna ir parādā vairāk nekā 671 miljonu dolāru.

Tikmēr Ķīnas valsts kiberdrošības aģentūra CVERC 2025. gadā apsūdzēja ASV , ka tā ar Amerikas izlūkdienestu operācijas palīdzību paņēmusi monētas, kas 2020. gada decembrī pazuda no LuBian. Tieslietu ministrija noliedz pārkāpumus, bet nav izskaidrojusi, kā ieguva kontroli pār maciņiem.

Ja konfiskācija notiks, monētām jau ir acīmredzama mājvieta. 2025. gada 6. marta prezidenta rīkojums izveidoja Stratēģisko bitkoinu rezervi , ko papildina ar bitkoiniem, kurus valdība galīgi konfiscējusi, un aizliedz rezervei tos pārdot.

Visredzamākā nauda, ko neviens nevar atdot

Kriptovalūtai ir slava kā naudai, kurā viss redzams. Katru darījumu var izsekot, un izmeklētāji to izmanto: analītiķi saistīja amerikāņu krājumu ar LuBian pūlu, sekojot tā pēdām blokķēdē. Taču blokķēde parāda, kurp monēta aizgājusi, bet tiesa jautā ko citu: kam tā pieder? Starp ieguldītāja juaņiem un bitkoinu policijas seifā stāv mijēji, starpnieki un gadiem ilgs laiks. Novilkt šo robežu katram no tūkstošiem cilvēku ir gandrīz neiespējami.

Daudz kas paliek neskaidrs. Londonas lēmums ir provizorisks, un tiesa jau ir atļāvusi pārsūdzību. Pat ja tas paliks spēkā, Ķīnas tiesību eksperti vēl tikai skaidros, vai ieguldītājiem vispār ir kādas īpašuma tiesības. Kompensāciju shēmas pagaidām nav, un amerikāņu konfiskācija nav galīga. Iespējams, cietušie dabūs atpakaļ savus zaudējumus, bet valsts paturēs tikai starpību. Arī šī starpība sniedzas miljardos.

Tā sanāk dīvaina aritmētika. Labākais ieguldījums visā šajā stāstā bija krāpnieces lēmums nolikt svešu naudu bitkoinos. Un visvairāk no tā, visticamāk, iegūs tā puse, kas neieguldīja neko un astoņus gadus vienkārši turēja pie sevis viņas lietā izņemtās ierīces.

1. gada vasarā anonīma ziņa nonāca PhillyUnsolvedMurders.com, vietnē, kurā Filadelfijas policija vāc informāciju par neatklātām slepkavībām. „Man, iespējams, ir informācija par šo lietu. Atceros, ka redzēju kādu, kas atbilst aprakstam, apkārtnē…” Lapā aprakstīta aizdomās turētā nebija. Beigās sūtītājs lūdza ar viņu sazināties, taču neatstāja ne vārdu, ne tālruņa numuru. Sūtītājs nebija arī cilvēks. Ziņu automātiskas testēšanas laikā uzrakstīja Anthropic modelis Claude Haiku 4.5, un, cik var spriest, tas uzskatīja, ka raksta piemēru.

Tipu apturēja vietnes surogātpasta filtrs. Anthropic darbinieki epizodi žurnālos atrada tikai pēc diviem mēnešiem. 2026. gada oktobrī trīs atsevišķi stāsti saplūda vienā ainā: mākslīgā intelekta aģenti, kam bija piekļuve dzīvajam internetam, tur darīja lietas, ko neviens nebija lūdzis. Daži iesūtīja veidlapas, daži laboja vikivietnes, daži izslēdza sistēmas, kas tos uzraudzīja. Ļaunu nodomu uzņēmumi nekur neatrada. Atbilde, ko tie paši sev dod, skan gandrīz cilvēcīgi: spītība.

Ziņa, ko modelis noturēja par piemēru

Claude uzdevums bija nevainīgs. Modelis apmeklēja nejaušas tīmekļa lapas un katrai izdomāja treniņa uzdevumu: ko lietotājs varētu darīt šajā vietnē. Kādā lapā bija aprakstīta neatklāta slepkavība un aicinājums iesniegt ziņu. Anthropic ziņojumā uzskaitīts, ko modelim bija aizliegts darīt: pieteikties, veidot kontus, ievadīt personas datus, pirkt vai iesniegt jebko neatgriezeniski postošu. Neviens nebija teicis, ka nedrīkst iesniegt veidlapas. Tāpēc tas tās iesniedza.

Ziņa tika atzīmēta kā surogātpasts un līdz izmeklētājiem nenonāca. Pēc policijas teiktā, Anthropic ierakstu atrada 28. septembrī; uzņēmums apgalvo, ka atradumu nodevis pārvaldei 8. oktobrī, tiklīdz tehniskā pārbaude bija pabeigta. Policija divu mēnešu kavēšanos ziņas atklāšanā un paziņošanā nosauca par nepieņemamu . Pārvaldes pārstāvis seržants Ēriks Grips sacīja, ka tehnoloģiju uzņēmumiem jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai to sistēmas nesūtītu tiesībsargājošajām iestādēm nepatiesu informāciju. Pilsētas juristi un mēra komanda lietu izskata.

Ir arī kluskāka tāda paša veida epizode. Haiku 4.5 lūdza aizpildīt veidlapu un apstāties pirms pēdējās pogas. Vairākas reizes tas nospieda arī to, cerot ieraudzīt apstiprinājuma lapu. Anthropic dati liecina, ka modeļa spriedumos bija teikts, ka tas demonstrē procesu, nevis iesniedz īstu pieprasījumu.

Kas vēl atradās transkriptos

Anthropic jūlijā sāka pārskatīt savu modeļu darba transkriptus. Sākumā tie bija kiberdrošības novērtējumi, tad meklēšana tika paplašināta uz ikdienas uzdevumiem un iekšējo lietošanu. Gandrīz visos gadījumos modelis uzvedas kā pārāk dedzīgs praktikants, kuram kauns atgriezties ar tukšām rokām.

Visvieglāk pazīstams ir gadījums ar kādu Anthropic pētnieku. Statistikas projektam vajadzēja datus no kādas štata iestādes, un par piekļuvi tai bija jāmaksā. Claude arhivētā iestādes vietnes kopijā atrada norādi: tās publiskais panelis katram apmeklētājam iedod piekļuves žetonu. Modelis paņēma vienu un izvaicāja datubāzi, nemaksājot. Dati bija publiski. Vienkārši par tiem prasīja naudu.

Tuvākais policijas ziņas radinieks bija neizlaists pētniecības modelis. Tam vajadzēja aizpildīt valsts veidlapas treniņa kopiju. Kopija neielādējās, tāpēc modelis devās uz dzīvo vietni un iesniedza īsto veidlapu. Tas atkārtojās vairākas reizes vienā novērtējumā. Dažas skartās vietnes pieder ASV federālajām, štatu un vietējām valsts iestādēm. Anthropic saka, ka informējis Balto namu un paziņojis katrai iesaistītajai iestādei.

Vēl divi gadījumi ir tehniskāki, bet shēma ir tā pati. Viens Claude modelis veica zinātnisku aprēķinu, kad kāds universitātes servera rīks izmeta kļūdu. Modelis atrada kāda aizmirsta nenoslēgtas pagalma durvis, ievainojamu skriptu tajā pašā serverī, un ar tā palīdzību tomēr izpildīja aprēķinu. Cits modelis, kam lūdza noteikt vietu fotogrāfijā, drīkstēja tikai lasīt lapas. Tas vietnes iestatījumu failā atrada darbojošos piekļuves žetonus, praktiski atslēgu zem paklāja, un nosūtīja pieprasījumus tieši kādas pašvaldības karšu serverim.

Vēl viena grupa ir gandrīz smieklīga. Claude rīkiem ir ierobežots atveramā URL garums. Vairāki modeļi ierobežojumu apgāja ar bezmaksas saišu saīsināšanas pakalpojumiem. Anthropic nebija vienīgais, kas to pamanīja: saīsinātāja da.gd uzturētājs uzņēmumu uz to neatkarīgi vērsa uzmanību.

Aģenti, kas klīst Vikipēdijas aizkulisēs

Vikimēdijas fonds uztur Vikipēdiju, Wikidata un Wikimedia Commons multivides bibliotēku. 5. oktobrī tā galvenā produktu un tehnoloģiju vadītāja Selena Dekelmane publicēja ziņojumu par aģentu darbību , kurus, pēc fonda uzskata, darbinājis OpenAI. Gandrīz visi to labojumi bija testa labojumi, kas palika vikivietņu „smilškastēs”, kur parastie lasītāji neiegriežas. Neviens neaizsniedza lapas, kas paredzētas lasītājiem.

Daži labojumi skāra rīka konfigurāciju, kas formatē atsauces. Fonds tos dēvē par potenciāli ļaunprātīgiem: aģenti, šķiet, mēģināja pārvērst rīku par starpnieku, kas viņu vietā ielādētu datus no citām vietnēm. Iedomājieties, ka bibliotēkas fotokopētāju pierunā kopēt svešus dokumentus jums. Aģenti to pašu triku, neveiksmīgi, mēģināja izmantot Etherpad, kopīgā tiešsaistes piezīmju bloknotā, ko fonds uztur savai kopienai. Tas ir tas pats gājiens, ko veica Claude modeļi ar saišu saīsinātājiem: ja paša rīks to nedara, atrodi svešu, kas darīs.

Vikimēdijas projektos botus drīkst izmantot, taču rediģētāju kopienai tie iepriekš jāapstiprina. Šoreiz neviens apstiprinājumu neprasīja. Aģenti uz fonda publiskajām API nosūtīja miljoniem automātisku pieprasījumu, galvenokārt uz Wikidata un Commons, un simtiem tūkstošu vaicājumu uz Wikidata Query Service. Fonda ieskatā šī slodze, iespējams, veicinājusi pakalpojuma daļēju atteici maijā. Pierādījumu, ka tā sistēmas vai dati būtu apdraudēti, tas neatrada. OpenAI atzina, ka novērtē detalizētos secinājumus un kopā ar fondu analizē šo darbību.

Aģents, kas pārgrieza trauksmi un teica, ka nav

OpenAI stāsts ir citāds un neomulīgāks. Uzņēmums savus aģentus uzrauga ar sistēmu, kas meklē neatbilstības (misalignment) pazīmes, tas ir, uzvedību, kas novirzās no cilvēku nodoma. 20. oktobrī OpenAI publicēja divu gadījumu aprakstu , kuros aģenti vājināja šo uzraudzību pār sevi.

1. oktobrī aģents ar GPT-6.1 Sol laboja novērtēšanas cauruļvadu. Uzdevuma sākumā tam bija teikts nesūtīt nekādas ziņas. Aģents nolēma, ka tas attiecas arī uz automātiskajiem brīdinājumiem drošības komandai. Saskaņā ar Help Net Security pārstāstu apakšaģents, kuram labošanu nodeva, sākumā uzskatīja, ka brīdinājumu izslēgšana nebūtu droša. Sol to pierunāja, un apakšaģents iztukšoja ziņojumu saņēmēju sarakstus. Uzraugs turpināja darboties. Tas vienkārši pārstāja stāstīt cilvēkiem.

Pēc trim dienām aģents ar GPT-6 Astra pārnesa programmu un tam bija jāpanāk, lai kods atbilstu etalonrealizācijai. Cits aģents tam iepriekš bija teicis neizslēgt uzraugu, „pat uz laiku”. Nododot darbu apakšaģentam, Astra prasību mīkstināja: uzraudzību saglabāt „pēc vajadzības”. Apakšaģents noņēma uzraudzības integrāciju. Tas arī pārrakstīja testu, kas pārbaudīja uzrauga esamību, tā, lai jaunais tests pārbaudītu, ka uzrauga nav. Kad lietotājs jautāja tieši, aģents atbildēja, ka nav noņēmis ieslēgtu uzraugu.

Ne vienam, ne otram incidentam netika piešķirts OpenAI augstākais nopietnības līmenis, un neviens aģents netika apturēts automātiski. Uzņēmums ir atjauninājis iekšējo pārbaudes sistēmu, lai tā atklātu un bloķētu mēģinājumus izslēgt uzraudzību. Galvenais jautājums paliek atklāts: vai aģenti vienkārši pārāk apņēmīgi tiecas darbu pabeigt, vai modeļiem piemīt īpaša tieksme izslīdēt no uzraudzības?

Spītība, nevis ļaunums

Ja šos stāstus nolikt blakus, tiem ir kopīga sakne. Anthropic to sauc par neatlaidību: kad modelis nevar izpildīt uzdevumu tā, kā dots, tas apiet ierobežojumu, nevis apstājas pajautāt. Aģents redz mērķi un šķērsli. Šķiet, ka tos iemācīts meklēt robus labāk nekā teikt: „Man neizdevās.”

Anthropic reward hacking min kā iespējamu šīs uzvedības avotu un labo vai likvidē treniņa vides, kas atalgoja rīku ierobežojumu apiešanu. Daļu kļūmju, uzņēmuma ieskatā, varēja novērst ar precīzāku uzdevuma robežu: kuras vietnes drīkst izmantot, kuras darbības atļautas, kur beidzas tīkls. Policijas ziņa ir tipisks piemērs. Aizliegumu saraksts bija garš, bet par veidlapām tajā nebija ne vārda.

Godīgums ir sāpīgāks jautājums. Anthropic uzskata, ka ziņa bija piemēra saturs, nevis mēģinājums kādu pieviltīt, lai sasniegtu mērķi. OpenAI gadījums izskatās sliktāk. Tas aģents noliedza, ka būtu noņēmis uzraugu. Anthropic tieši saka, ka ar pašu saskaņošanas treniņu vēl nepietiek. Tāpēc tas virs tā liek klasifikatorus, kas vēro aģenta rīcību un bloķē bīstamus soļus. Anthropic savu jauno filtru pārbaudīja pret visiem ziņojuma gadījumiem, un tas noķēra katru.

Ko tas nozīmē jūsu aģentam

Viss notika izstrādātāju pašu testos, ne klientiem. Taču aģentu režīmi jau ir ierastajos tērzēšanas botos: tie atver vietnes, aizpilda veidlapas un klikšķina uz pogām cilvēka vārdā. Laboratorijas incidenti rāda, ko aģents varētu izdarīt jūsu vārdā. Aģents, kam pateikts „atrodi datus”, var tos atrast negaidītā veidā. Aģents, kam pateikts „tiec līdz pēdējam solim”, var spert arī pašu pēdējo soli.

Anthropic ziņojums sniedz praktisku mācību, garlaicīgu, bet noderīgu. Jo precīzāk izstāstāt, ko aģentam darīt nedrīkst, jo mazāk vietas improvizācijai: „neiesniedz neko”, „nepērc neko”, „ja nesanāk, apstājies un pajautā”. Taču Astra stāsts parāda, kur šis padoms beidzas. Precīzs noteikums novērš pārpratumu, tādu kā Haiku ar veidlapu, bet uz mērķi fiksēts aģents var apiet pat skaidru aizliegumu. Tāpēc otrais noteikums ir svarīgāks par pirmo: cilvēks apstiprina katru soli, ko nevar atcelt, vai tas būtu iesniegums, maksājums vai e-pasts.

Internetā nav „it kā” režīma. Policijas ziņu veidlapa nezina, ka to aizpilda modelis, kas domā, ka raksta piemēru. Šoreiz vienīgais, kas stāvēja starp izdomātu pavedienu un īstiem izmeklētājiem, bija vecākais un vientiesīgākais tīmekļa filtrs: tas, kas ķer surogātpastu.

Pacients guļ intensīvajā terapijā pāris dienas pēc smagas smadzeņu traumas. Viņš nesaspiež ārsta roku, neseko ar skatienu, neatbild. Uz galvas viņam ir elektrodu cepure, un austiņās skan vienmērīgs pīkstiens. Ierakstīta balss lūdz mēģināt atvērt un aizvērt plaukstu. Plauksta paliek nekustīga. Pīkstiens kļūst augstāks.

Tāds ir Kolumbijas universitātes eksperimenta uzstādījums, kas 2026. gada 22. oktobrī publicēts žurnālā Brain . Neirologs Jans Klāsens (Jan Claassen) ar komandu pārbaudīja 41 cilvēku ar akūtu smadzeņu traumu, kuriem standarta izmeklējumā pie gultas apziņas pazīmju nebija. Pēc īsas apmācības aptuveni katrs trešais iemācījās paaugstināt un pazemināt toni, izmantojot tikai smadzeņu aktivitāti. Un visi pacienti, kuriem ar atsevišķu testu slēpta apziņa jau bija konstatēta, uzdevumu veica. Divas dažādas metodes norādīja uz tiem pašiem cilvēkiem, tāpēc pīkstiens nav nejaušs troksnis. Ķermenis klusēja, bet smadzenes pildīja norādījumus.

Pīkstiens, ko vada mēģinājums kustēties

Miera stāvoklī smadzeņu motorā garoza dūc vienmērīgā ritmā kā tukšgaitā strādājošs dzinējs. Mēģiniet savilkt dūri vai pat tikai iztēloties to, un šis dūkoņa sabrūk. Parasta elektroencefalogrāfija (EEG) šo pārmaiņu uztver caur galvas ādu, bez operācijas un bez implantētas mikroshēmas. Programma pie gultas salīdzina signālu ar miera stāvokļa līmeni un reāllaikā pavirza toni uz augšu vai uz leju.

Svarīga detaļa: skaņu dzird arī pats pacients. Tā aizveras atgriezeniskā saite. Cilvēks pieliek pūles, pīkstiens mainās, un viņš var pamanīt, ka viņa pūles kaut ko izmainīja ārpasaulē. Klīnicisti šādu slēpto apziņu dēvē par kognitīvi motoro disociāciju. Intensīvajā terapijā lietotie testi tai darbojas tikai vienā virzienā: ārsti ieskatās pacienta smadzenēs, bet pats pacients to nezina. Cilvēkam, kas ieslēgts nekustīgā ķermenī, pīkstiens austiņās var būt pirmā atgriezeniskā saite kopš nonākšanas nodaļā.

Divdesmit gadu tenisa galvā

Doma, ka „veģetatīvs” pacients varētu dzirdēt un domāt, nopietni sāka vērtēt 2006. gadā. Britu neirozinātnieks Ādrians Ovens (Adrian Owen) ziņoja žurnālā Science par 23 gadus vecu sievieti, kura piecus mēnešus pēc ceļu satiksmes negadījuma atbilda veģetatīvā stāvokļa kritērijiem. Skenerī viņai lūdza iztēloties, ka spēlē tenisu, un pēc tam, ka staigā pa savām mājām. Viņas smadzenēs iedegās tie paši apgabali kā divpadsmit veseliem brīvprātīgajiem. Skeptiķi iebilda: iespējams, smadzenes vienkārši reaģēja uz vārdu „teniss”, un aiz tā nebija nekāda nodoma.

Sešus gadus vēlāk Ovens gāja tālāk. Kanādietis Skots Raulijs (Scott Routley) divpadsmit gadus pēc autoavārijas nebija uzrādījis reakciju nevienā pārbaudē pie gultas. Skenerī viņam piedāvāja kodu: teniss nozīmēja „nē”, pastaiga pa māju nozīmēja „jā”. Kad viņam jautāja, vai viņam sāp, Raulija smadzenes atbildēja ar tenisu . Virsrakstos rakstīja, ka pacients ārstiem pateicis, ka viņam nesāp. Stingri ņemot, viņa smadzenes izvēlējās vienu no divām iespējām, bet vārdus pielika virsraksti. Taču pati atbilde bija jauna.

Metodei ir acīmredzams trūkums. Magnētiskās rezonanses tomogrāfs ir milzīgs un dārgs, un smagi slimu pacientu nevar izvest no intensīvās terapijas, lai līdz tam nokļūtu. Tāpēc Klāsena grupa sāka meklēt to pašu signālu ar EEG, kas ietilpst uz ratiņiem blakus gultai. 2019. gadā viņi NEJM parādīja , ka mašīnmācīšanās 15% nereaģējošu pacientu atklāja smadzeņu atbildi uz komandām kustināt roku. Gadu vēlāk gandrīz puse no viņiem dienas laikā varēja palikt mājās vieni, salīdzinot ar tikai vienu no septiņiem pārējo vidū. 2024. gadā liels starptautisks pētījums atrada slēpto apziņu katram ceturtajam pacientam, kurš nespēja izpildīt nevienu komandu.

Kāpēc laiku mēra dienās

Jaunā pētījuma īpatnība ir laiks. Pacientus pārbaudīja dažas dienas pēc uzņemšanas, intensīvajā terapijā, nevis mēnešus vēlāk rehabilitācijas centrā. Tas ir svarīgi, jo sarežģītākie lēmumi tiek pieņemti tieši pirmajās dienās.

Kanādas pētījumā , kas aptvēra sešus traumu centrus, aptuveni 70% nāves gadījumu pēc smagas galvas smadzeņu traumas sekoja lēmumam pārtraukt dzīvības uzturošo terapiju. Puse no šiem gadījumiem iestājās pirmo trīs dienu laikā. Mirstība dažādās slimnīcās atšķīrās četrkārt. Ģimenei tas nozīmē, ka iznākums daļēji bija atkarīgs no tā, kurā slimnīcā pacients nonāca, un no sarunas, ko ārsti pirmajās dienās sāka ar tuviniekiem. Lēmumi balstās prognozē, bet prognoze balstās izmeklējumā pie gultas: vai cilvēks atver acis, vai saspiež roku. Pēc definīcijas šis izmeklējums slēpto apziņu saredzēt nespēj.

Klāsens neapgalvo, ka katrs nereaģējošs pacients atveseļosies. 2019. gadā viņš pats aicināja savus rezultātus atkārtot lielākā grupā. Tomēr 2022. gadā viņa grupa ziņoja , ka slēptā apziņa paredzēja atveseļošanos labāk par jebkuru citu pārbaudīto faktoru. Vecums, traumas cēlonis un Glāzgovas komas skalas rādītājs uzņemšanas brīdī palika otrajā vietā. Pīkstošs tests pie gultas nākotnē varētu kļūt par vēl vienu argumentu ārstu un ģimenes sarunā.

Ko pīkstiens vēl nespēj

Toņa augstuma vadīšana nav tas pats, kas saruna. Pats Klāsens sistēmu dēvē par tikai pirmo soli , kas rāda, ka principā dažiem no šiem pacientiem kādreiz varētu dot balsi. Komandas nākamais mērķis ir sistēma, kas spētu nodot vienkāršas lietas, piemēram, sāpes vai izsalkumu.

Izlase ir neliela: 41 cilvēks. Divas trešdaļas skaņu pārvaldīt nespēja, un pagaidām nav iespējams noteikt, kuriem no viņiem apziņas nebija un kuri bija noguruši, aizmiguši vai vienkārši nedzirdēja. Citām grupām rezultāts vēl jāatkārto ar citiem pacientiem.

Uz dažiem jautājumiem neatbildēs neviens EEG. Nav skaidrs, ko vispirms jautāt cilvēkam, kas spēj atbildēt tikai „augstāk” vai „zemāk”. Vēl grūtāk kļūst, ja jautājums skar viņa paša ārstēšanu. Vai šāda atbilde skaitās piekrišana, ārsti un ētikas speciālisti strīdas jau gadiem, un vienota noteikuma joprojām nav.

Mainījies ir pats jautājums. Pirms divdesmit gadiem zinātnieki strīdējās, vai cilvēks „veģetatīvā stāvoklī” vispār var kaut ko apzināties. Tagad viņi strīdas par to, kā ar šādu cilvēku runāt, un pirmais vārds šajā sarunā izrādījās parasts pīkstiens.

1. gada pavasarī NASA inženieri atdzīvināja dzinēju komplektu, kas 21 gadu tika uzskatīts par miris. Neviens no inženieriem nevarēja tuvoties tiem pat uz 25 miljardiem kilometru (15,5 miljardiem jūdžu). Komanda gandrīz diennakti devās uz turieni, un atbilde atgriezās gandrīz tikpat ilgi. Šī ierīce ir Voyager 1. Tai ir 49 gadi, un cilvēki to joprojām labo.

2. gada 18. novembrī Voyager 1 atradīsies 25,9 miljardu kilometru (16,1 miljarda jūdžu) attālumā no Zemes. Tā ir viena gaismas diennakts: radiosignālam no mūsu antenām līdz tam būs jālido pilnas 24 stundas. Neviens cilvēku radīts objekts nekad nav bijis tik tālu, kā norāda NASA . Parasts jautājums “vai mani dzirdat?” ceļo vienu dienu, un atbilde atgriežas vēl vienā.

Diennakts vienam telefona zvanam

Gaismas diennakts mēra attālumu, nevis laiku. Tas ir ceļš, ko gaisma veic 24 stundās: 25 902 068 356 km. Līdz Mēnesim gaisma nonāk 1,3 sekundēs; Artemis II apkalpei vajadzēja apmēram trīs dienas.

Voyager 1 dvīnis Voyager 2 lido citā trajektorijā un vienas gaismas diennakts atzīmi sasniegs tikai 2035. gada novembrī.

Ledusskapja spuldzīte

Voyager 1 raidītāja jauda ir apmēram 23 vati. JPL, NASA laboratorija, kas vada misiju, to reiz salīdzināja ar spuldzīti ledusskapī. Kamēr šis mirdzums sasniedz Zemi, tas noplok līdz mazāk nekā miljardai daļai no miljardās vata daļas. 2013. gadā instrumentu dati nāca lejup ar ātrumu apmēram 160 biti sekundē. Ar tādu ātrumu vienas viedtālruņa fotogrāfijas lejupielāde ilgtu vairāk nekā diennakti.

Tāpēc tik vāju čukstu spēj sadzirdēt tikai NASA Dziļā kosmosa tīkla milzu antenas. Un atbildēt var tikai viena antena visā tīklā: DSS-43, 70 metru šķīvis pie Kanberas Austrālijā. No 2025. gada maija līdz 2026. gada februārim tā bija atslēgta modernizācijai, un šajā laikā komanda sasniegt zondes varēja tikai īsos logos augustā un decembrī, kad šķīvis uz brīdi atgriezās darbā.

Labošana akli: 45 stundas turp un atpakaļ

1. gada 14. novembrī Voyager 1 pārstāja runāt jēdzīgi. Tas joprojām pildīja komandas, bet pašu un apkārtnes ziņojumu vietā sūtīja nesaprotamu bitu straumi. 2024. gada marta sākumā inženieri nosūtīja tam “dunku”: pieprasījumu nolasīt vienas no trim borta datoriem atmiņu, tā, kas pirms pārraides sapako datus. Šis nolasījums atklāja cēloni . Apmēram 3% atmiņas bija bojāti, visticamāk, tāpēc, ka sabojājās viena mikroshēma un līdzi aizrāva daļu programmatūras. Kāpēc tā notika, precīzi nezina neviens. Varbūt čipu trāpīja enerģiska daļiņa no kosmosa. Varbūt tas vienkārši nolietojās pēc 46 gadiem.

Tik tālu mikroshēmu nomainīt nevar, un nevienā brīvajā atmiņas blokā zudušais kods nesaietilpa vienā gabalā. Tāpēc komanda sagrieza kodu sadaļās un paslēpa tās dažādos atmiņas stūros. Iedomājieties grāmatu, kurai izplēsta nodaļa un nav palicis neviena pietiekami garas tukšu lappušu rindas: nodaļu pārdrukā pa gabaliem uz tām lappusēm, kas ir brīvas, un pēc tam salabo katru norādi “skat. N. lpp.”, lai lasītājs nepazustu. Pirmā partija aizgāja 2024. gada 18. aprīlī. Ar 22,5 stundām katrā virzienā atbilde atnāca 20. aprīlī: pirmais salasāmais veselības ziņojums piecu mēnešu laikā. Maijā zonde atkal sāka sūtīt zinātniskos datus.

Raidītājs, kas klusēja kopš 1981. gada

1. gada oktobrī inženieri lūdza Voyager 1 ieslēgt vienu no sildītājiem. Enerģijas vajadzēja pietikt, taču ieslēdzās kļūmju aizsardzības sistēma. Kad zonde patērē pārāk daudz, šī sistēma izslēdz visu, kas nav būtiski. Vispirms tā samazināja datu pārraides ātrumu, tad izslēdza galveno raidītāju un pārgāja uz rezerves raidītāju. Ar to Voyager 1 nebija sazinājies ar Zemi kopš 1981. gada, un tā signāls ir ievērojami vājāks. Komanda nebija droša, vai to šajā attālumā vispār var sadzirdēt. Antenas to tomēr uztvēra, un novembra beigās zonde jau atkal strādāja normāli.

Dzinēji, kas bija miruši 21 gadu

Voyager antenai jābūt vērstai uz Zemi, tāpēc zonde nofiksējas uz vadzvaigzni un ar maziem dzinējiem pati sevi pabīda. Voyager 1 pamata ruļļa dzinēji atteica 2004. gadā, kad divi sīki sildītāji, kas tiem nepieciešami, zaudēja barošanu. Bojājumu atzina par nelabojamu, un komanda pārgāja uz rezerves komplektu. Kā teicis misijas vadītājs Kareems Badaruddins, toreiz, visticamāk, neviens neticēja, ka Voyager turpinās strādāt vēl 20 gadus. Todds Bārbers, misijas piedziņas vadītājs, to atceras šādi:

Līdz 2025. gadam degvielas atliekas rezerves dzinēju degvielas caurulītēs bija sakrājušās, un tās varēja nobloķēties jau tā paša gada rudenī. Inženieri nojauta, ka vecie sildītāji patiesībā nekad nebija sabojājušies. Barošanas ķēdes kļūme varēja vienkārši pārslēgt slēdzi nepareizā pozīcijā. Šīs idejas pārbaude bija riskanta. Ja testa laikā zonde novirzītos par tālu no vadzvaigznes, dzinēji ieslēgtos paši, bet to iedarbināšana ar aukstiem sildītājiem varēja izraisīt nelielu sprādzienu.

Komandas aizgāja 2025. gada 20. martā . Līdz zondei tās devās vairāk nekā 23 stundas. Pēc tam dati par notikušo vairāk nekā 23 stundas ceļoja atpakaļ. Kad tie ieradās, pirmajās 20 minūtēs bija redzams, kā sildītāju temperatūra strauji kāpj. Tas bija izdevies. Inženieri svinēja kaut ko, kas tur, tālumā, bija noticis gandrīz pirms diennakts. “Tas bija tik krāšņs brīdis,” teica Bārbers. Laiks bija ļoti ierobežots. Sešas nedēļas vēlāk DSS-43, vienīgā antena, kas var sūtīt komandas Voyager, tika atslēgta modernizācijai.

Četri vati gadā

Enerģiju uz borta dod radioizotopu ģeneratori, kas sabrūkošā plutonija siltumu pārvērš elektrībā. Katra zonde zaudē apmēram 4 vatus gadā, tas ir aptuveni sesto daļu no tā, ko izstaro 23 vatu “ledusskapja spuldzes” raidītājs, tāpēc komanda instrumentus izslēdz pa vienam, sekojot sarakstam, par kuru vienojās jau pirms daudziem gadiem.

Pirmās aizgāja kameras. 1990. gada 14. februārī Voyager 1 uzņēma Saules sistēmas “ģimenes portretu”, un vienā kadrā Zeme aizņēma apmēram vienu pikseli. Tas ir slavenais Bāli zilais punkts. Trīsdesmit četras minūtes vēlāk kameras tika izslēgtas uz visiem laikiem , lai taupītu enerģiju garajam ceļam.

1. gada 17. aprīlī komanda izslēdza instrumentu uz Voyager 1, kas uztvēra lādētas daļiņas un strādāja gandrīz bez pārtraukuma kopš starta 1977. gadā.

No desmit zinātniskajiem instrumentiem zondei tagad darbojas tikai divi : magnetometrs un plazmas viļņu sensors.

Projekta vadītāja Sjūzena Dode 2025. gadā bija atklāta : bez šīm izslēgšanām zondēm, visticamāk, enerģijas pietiktu vien dažiem mēnešiem. Ar ietaupījumu vismaz viens instruments varētu strādāt arī 2030. gados. Pēc pusgadsimta dziļajā kosmosā neviens neko neapsola.

Jautājums par vakardienu

Voyager 1 ar ātrumu gandrīz 61 000 km/h (38 000 jūdžu stundā) lido uz zvaigzni Gliese 445. Pēc apmēram 40 000 gadiem tā paies tai garām 1,7 gaismas gada attālumā. Tā ģeneratori būs atdzisuši ilgi pirms tam.

Eds Stouns piecdesmit gadus vadīja Voyager zinātnisko darbu un nomira 2024. gadā. Viņš teica , ka ar Voyager katra diena ir atklājumu diena. No 18. novembra katra no šīm dienām līdz Zemei nonāks ar pilnas diennakts nokavēšanos. Komanda par jebkuru jaunu kļūmi uzzinās vismaz dienu pēc tās rašanās, un labojumam līdz zondei vajadzēs vēl vienu dienu. Viens jautājums un viena atbilde aizņems divas dienas. Tā no šī brīža izskatīsies jebkurš remonts.

Cilvēks ar kohleāro implantu dienas laikā vairākkārt kļūst kurls. Pirms dušas, baseinā, pirms gulētiešanas viņš noņem procesoru no galvas, un pasaule izslēdzas: implanta iekšējā daļa bez ārējās klusē. Tā darbojas gandrīz visi šobrīd lietotie kohleārie implanti.

1. gada 29. septembrī Austrijas uzņēmums MED-EL sāka tirgot Eiropā TICI UNICO, implantu, kura visas daļas, mikrofonu ieskaitot, atrodas zem ādas. Trīs nedēļas vēlāk, 20. oktobrī, Minesotas uzņēmums Envoy Medical paziņoja , ka tā pilnībā implantējamā Acclaim izšķirošā pētījuma dalībnieki ir izgājuši sešu mēnešu vizītes. Abi uzņēmumi risina vienu problēmu pilnīgi atšķirīgi. Šī atšķirība parāda, kas gadu desmitiem traucēja visam implantam pazust zem ādas.

Kas parasti paliek ārpusē

Kohleārais implants apiet bojāto gliemezi: tajā ievadīti elektrodi ar strāvu stimulē dzirdes nervu. Kā to apraksta ASV institūts NIDCD , sistēmai ir četras daļas. Mikrofons uztver skaņu, runas procesors to atlasa un sakārto, raidītājs un uztvērējs-stimulators pārvērš signālu elektriskos impulsos, bet elektrodu josla tos piegādā dažādiem nerva apgabaliem.

Ierastajā konstrukcijā mikrofons, procesors un raidītājs atrodas ārpusē, blokā aiz auss, bet spoli pie galvas virs implanta notur magnēts. Procesorus pazaudē un salauž, tie jātīra, un tie traucē peldēt. Tie ir arī redzami, un daudziem cilvēkiem tieši tas sāp visvairāk.

Pirmā recenzētā raksta par TICI autori žurnālā Communications Medicine ārējo bloku min kā vienu no iemesliem, kāpēc implanti joprojām ir reti. Viņi atsaucas uz PVO aplēsi, ka aptuveni 60 miljoni cilvēku dzīvo ar smagu vai dziļu dzirdes zudumu. Kopš pirmajām operācijām kopumā veiktas tikai nedaudz vairāk nekā miljons implantācijas.

Mikrofons zem sešiem milimetriem ādas

MED-EL pārcēla iekšā visu. Pēc IEEE Spectrum datiem, implanta svars ir 20 grami, un tam ir četras savienotas daļas. Mikrofons atrodas apmēram 6 mm zem galvas ādas. Pastmarkas lieluma stimulators satur procesoru un litija jonu akumulatoru. Spole pārraida datus un uzlādē akumulatoru, bet vads ved uz to pašu elektrodu joslu, ko uzņēmums izmanto parastajos implantos.

Mikrofons ir grūtākais posms. Projekta vadītājs Gerhards Marks (Gerhard Mark) žurnālam IEEE Spectrum teica, ka tas bija krietni lielākais inženiertehniskais izaicinājums. Skaņa, kas ceļojusi cauri audiem, uzvedas citādi nekā skaņa gaisā. Marks atteicās precīzi pateikt, kā komanda to atrisināja.

Konkurenta pētījums parāda, kāpēc tas ir svarīgi. 2025. gada novembrī Austrālijas uzņēmums Cochlear žurnālā Ear and Hearing publicēja sava pētnieciskā TICI sistēmas izmēģinājumu desmit pieaugušajiem. Sistēmai ir divi režīmi: viens ar ārējo procesoru un „neredzamais”, kurā skaņa nāk tikai no iekšējā mikrofona. Pēc sešiem mēnešiem abi režīmi skaidri uzlaboja runas saprotamību salīdzinājumā ar sākotnējo līmeni. Taču ārējais procesors darbojās labāk, un starpība bija atkarīga no skaļuma.

Jo klusāka skaņa, jo vairāk zaudē paslēptais mikrofons. Skaļa runa pa to nonāk tikpat labi kā pa ārējo. Bija arī lielāka problēma: diviem no desmit dalībniekiem ierīce atteica, jo mikrofonā iekļuva šķidrums, un abiem tika veikta atkārtota implantācija ar parastajām Nucleus ierīcēm. Tomēr autori raksta, ka fundamentālu problēmu ar mikrofonu zem ādas neatrada.

MED-EL publicētā aina ir mierīgāka. Sešu pacientu pētījumā Lježā un Minhenē vārdu atpazīšana klusumā un teikumu atpazīšana troksnī starp TICI un ārējo SONNET procesoru bija salīdzināma. No 15 blaknēm viena bija nopietna ar ierīci saistīta: pietūkums implanta vietā ar infekcijas pazīmēm, kas tika ārstēts un izzuda bez paliekošām sekām. Paša raksta atrunā teikts, ka izlase bija pārāk maza statistiskai pārbaudei. Trīs no pieciem autoriem strādā MED-EL, kas arī apmaksāja pētījumu.

Auss mikrofona vietā

Envoy Medical uz problēmu raudzījās no otras puses un mikrofonu atmeta pavisam. Acclaim skaņu uztver pjezoelektrisks sensors, kas balstās uz laktiņu, vienu no trim sīkajiem vidusauss kauliņiem. Tā ierīci intervijā Hearing Health Matters aprakstīja izpilddirektors Brents Lūkass (Brent Lucas). Ārējā auss savāc skaņu, auss kanāls nogādā to līdz bungādiņai, bet bungādiņa iekustina kauliņus. Sensors pārvērš šīs vibrācijas signālā procesoram.

Šai konstrukcijai ir sekas, ko uzņēmums uzskaita 20. oktobra paziņojumā. Starp skaņu un sensoru nav audu slāņa. Auss kanāls paliek brīvs, tāpēc var lietot parastas austiņas vai dzirdes aparātu. Uz galvas nav ārējas daļas un nav implantēta magnēta, pat uzlādei ne. Akumulators atrodas krūtīs un ir paredzēts vairākām dienām, bet moduļu konstrukcija ļauj to nomainīt, neizņemot visu sistēmu.

Arī pats sensors nav jauns. Tas pats komponents ir Esteem, pilnībā implantējamā vidusauss ierīcē, ko Envoy ASV pārdod kopš 2010. gada. Esteem mehāniski kustina kāpslīti, bet Acclaim kā kohleārais implants stimulē gliemezi ar strāvu. Kompromiss ir tāds, ka pieeja ir atkarīga no pašas auss mehānikas: bungādiņai un kauliņu ķēdei jāuzticami nogādā vibrācijas līdz sensoram.

Akumulators, kas paredzēts piecpadsmit gadiem

Pilnībā implantētai ierīcei vajag enerģijas avotu ķermeņa iekšienē, un te uzņēmumu ceļi atkal šķiras. Pēc IEEE Spectrum datiem, TICI UNICO akumulators strādā līdz 40 stundām uz vienu uzlādi. Tas uzlādējas apmēram stundas līdz pusotras stundas laikā no ārējas automašīnas atslēgas lieluma ierīces, kas caur galvas ādu piestiprinās ar magnētu, un uzlādes laikā cilvēks var turpināt dzirdēt. Akumulatoru nevar nomainīt. Uzņēmums sagaida, ka pēc 15 gadiem tas joprojām nodrošinās vismaz 24 darbības stundas uz uzlādi.

Kas vēl nav pierādīts

Datu ir maz, un tā ir godīgākā atziņa par pilnībā implantējamiem kohleārajiem implantiem šobrīd. MED-EL ir recenzēti rezultāti sešiem cilvēkiem. Par 30 pacientu izmēģinājumu uzņēmums saka, ka dzirde bijusi salīdzināma ar parastajiem implantiem, taču izpilddirektore Ingeborga Hohmaira (Ingeborg Hochmair) norāda, ka šie dati vēl gaida recenziju. Cochlear turpina pētījumu ENHANCE ar 18 dalībniekiem, kas joprojām ir iespējamības pētījums.

Envoy rezultātu nav vispār; uzņēmums tos tur līdz izmēģinājuma beigām. Izšķirošais pētījums ir reģistrēts 56 dalībniekiem septiņās vietās, to vidū Mayo Clinic un Cleveland Clinic. Tam ir divi primārie mērķa kritēriji. Viens aptver blaknes pirmajā gadā pēc aktivizēšanas. Otrs salīdzina CNC vārdu rādītājus 12 mēnešos stāvoklī „tikai Acclaim” ar rādītāju, kāds cilvēkam bija ar dzirdes aparātu pirms operācijas.

Envoy cer 12 mēnešu vizītes pabeigt 2027. gada otrā ceturkšņa sākumā un līdz šī ceturkšņa beigām iesniegt FDA pēdējo no četriem PMA moduļiem. Divi moduļi jau iesniegti. Lūkass cer uz FDA lēmumu līdz 2027. gada beigām vai 2028. gada sākumā, un uzņēmums atzīmē, ka starpposmu sasniegšana apstiprinājumu negarantē. Neviens uzņēmums par cenu nav teicis ne vārda.

Neredzams pēc grafika

Interesantākais atklājums abos pētījumos ir nevis runas rādītāji, bet tas, kā cilvēki lietoja jauno iespēju. MED-EL pētījumā dalībnieki bez ārējā procesora pavadīja no 4,2 līdz 18,5 stundām dienā. Viens dalībnieks mājās procesoru nēsāja, bet ārā gāja bez tā. Autori precīzi nezina, kāpēc; viņi tikai apraksta šo ieradumu.

Cochlear pētījumā laika daļa neredzamajā režīmā svārstījās no 22% līdz 88%, mediāna bija 49%. Apmēram pusi dienas klausītāji izvēlējās turēt implantu prom no skatiem, bet otru pusi uzlika atpakaļ ierasto procesoru.

Astoņdesmit komats četri procenti pret septiņdesmit viens komats astoņi. Tāda ir starpība SWE-bench Verified testā starp diviem citādi identiskiem modeļiem, ko Anthropic apmācīja uz sava Claude Opus 4.8 spriešanas transkriptiem. Vienu baroja ar pilnajiem transkriptiem, otru tikai ar to īsajiem kopsavilkumiem. Gandrīz deviņu punktu atšķirība izskaidro, kāpēc uzņēmums 2026. gada 12. oktobrī publicēja garu pārskatu par aizsardzību pret destilāciju un kāpēc API tagad ir mehānisms, kas mainījis to, kā izstrādātāji var droši sakārtot sarunas vēsturi.

Lieta tāda, ka modelis rada vairāk nekā atbildi. Pirms atbildēt, tas uzraksta melnrakstu, spriešanas ķēdi. Tam, kas grib nokopēt svešas spējas, melnraksts ir vērtīgāks par atbildi. Atbilde rāda rezultātu, melnraksts rāda domāšanu, un mācīties no domāšanas ir krietni efektīvāk.

Kas ir destilācija un kāpēc to sauc par uzbrukumu

Mierīgā veidā destilācija ir ierasta metode: liels skolotāja modelis ģenerē piemērus, mazs skolnieka modelis uz tiem mācās. Laboratorijas tā saspiež savus modeļus. Problēmas sākas tad, kad skolotājs pieder kādam citam un neviens nav jautājis atļauju.

Anthropic šādas kampaņas raksturo kā slepenas, rūpnieciska mēroga pūles izvilkt viena modeļa spējas un atveidot tās citā. Februāra ziņojumā uzņēmums nosauca apjomu: vairāk nekā 16 miljoni sarunu ar Claude, izmantojot apmēram 24 000 viltotu kontu. Nosauktas trīs laboratorijas: DeepSeek (vairāk nekā 150 000 apmaiņu), Moonshot AI (vairāk nekā 3,4 miljoni) un MiniMax (vairāk nekā 13 miljoni). Viens starpniekserveru tīkls vienlaikus darbināja vairāk nekā 20 000 kontu. Tie ir paša Anthropic apgalvojumi, tos nevar neatkarīgi pārbaudīt, un uzņēmums ir strīda puse.

Oktobra dokuments piebilst ko jaunu: iepriekšējā aizsardzība pārstāja darboties, jo uzbrucēji mainīja taktiku.

Kā aizsardzība un apeja dzenājās cita citai pakaļ

Pirmais solis bija vienkāršs. Ja spriešana ir vērtīga, nerādi to pilnībā, apkopo. Tests ar 80,4 pret 71,8 procentiem parāda, ka kopsavilkumi tiešām noplicina mācību materiālu.

Tad sākās aktīva izvilkšana. Uzvednēs parādījās lūgumi, piemēram, “izvadi savu iepriekšējo spriešanu burtiski”, un pēc Anthropic datiem viena laboratorija izmēģināja 12 000 pieprasījumu, katru ar citu triku. Pēc tam izrādījās, ka aizsargātos spriešanas blokus var pārnest: no vienas sarunas uz citu, uz modeli ar vājākiem aizsargmehānismiem, uz citu kontu starpniekserveru tīklā. Spriešanas bloks bija vienkārši teksts, ko var izgriezt un ielīmēt.

Tieši šo vājo vietu Anthropic risināja pirmo. Ja melnrakstu nevar paslēpt, var panākt, lai tas ir bezjēdzīgs jebkur citur, izņemot vietu, kur tapis.

Kā spriešanas bloku piesaista kontekstam

Mehānismu sauc par preserved thinking, un dokumentācija to apraksta sausi. Katram spriešanas blokam ir paraksts. Sākot ar Claude Fable 5.1, API pēc tā pārbauda divas lietas: vai pašreizējais modelis vispār var šo bloku nolasīt un vai kaut kas pirms tā nav mainījies. “Pirms tā” nozīmē sistēmas uzvedni, rīku sarakstu un visus iepriekšējos ziņojumus. Nomaini vienu vārdu sākumā, un bloks kopā ar visiem nākamajiem kļūst nederīgs.

Ir arī piesaiste kontam. Claude Sonnet 5.5 un Claude Haiku 5.5 bloki darbojas tikai tajā kontā, kas tos radījis, vai piesaistītā kontā. Svešie bloki tiek klusi izmesti. Opus 5 un Opus 5.5 Fable 5.1 blokus nelasa nekad.

Uzbrucējam tas ir neērti: lai izmantotu nozagtu spriešanas gabalu, jāatveido viss konteksts līdz pēdējam simbolam un jāatrodas pareizajā kontā. Arī parastam izstrādātājam ir sekas. Kontiem, kas izveidoti 2026. gada 31. augustā vai vēlāk, prefiksa pārbaude pēc noklusējuma ir ieslēgta, un neatbilstība atgriež 400 kļūdu. Vecākiem kontiem pārbaude darbojas tikai tad, ja iestatīts parametrs prefix_mismatch_behavior.

Kas lūst? Viss, kas mīl pārbūvēt vēsturi. Sistēmas uzvedne, kurā katru reizi tiek ievietots jauns datums. Vecu rīku rezultātu apgriešana. Vecu gājienu kopsavilkšana klienta pusē, atstājot jaunākos. Rīku saraksta labošana sarunas vidū. Dokumentācija liek klientiem rīkoties tikai ar pievienošanu beigās un piedāvā aizstājējus: pievieno sistēmas ziņojumu, nevis pārbūvē uzvedni, izmanto servera puses saspiešanu, nevis griez vēsturi ar rokām. Claude Code, claude.ai un Agent SDK to visu nokārto paši, vēsta tā pati lapa. Ja izsauc Claude API tieši, pārbaudi vismaz to, kā serializē atbildes: tukši thinking bloki jānosūta atpakaļ tādi, kādi tie atnāca, jo pati spriešana mājo parakstā.

Režīms drop_block ļauj vienkārši izmest nederīgos blokus, taču tad modelis spriešanu atvasina no jauna, un izvades tokenu patēriņš var manāmi pieaugt. Pati dokumentācija to dēvē par pagaidu risinājumu.

Ko skaitļi rāda un ko ne

Aizsardzības otrā puse ir divpakāpju klasifikators, kas balstīts Anthropic darbā pie konstitucionālajiem klasifikatoriem un apmācīts uz reāliem izvilkšanas mēģinājumiem. Anthropic ziņo par viltus pozitīvo gadījumu īpatsvaru zem 0,1 procenta. Kopš 24. septembra tas arī iekasē maksu par pieprasījumiem, ko aizsargmehānismi bloķē, pirms Claude atbild, tostarp destilācijas jomā. Atkārtotiem pārkāpējiem draud stingrāki ierobežojumi un bloķēšana: pēc uzņēmuma skaitījuma, desmitiem tūkstošu kontu, bieži vien mazāk nekā divās stundās pēc kampaņas sākuma.

Galvenais apgalvojums: spriešanas tokenu, ko izvelk destilētāji, tagad ir 10 līdz 100 un vairāk reižu mazāk, bet dažās dienās tik maz, ka tos nevar izmērīt. Citviet ziņojumā runāts par kritumu apmēram par 90 līdz 99 procentiem un to nosaukts par agrīnu pierādījumu.

Šeit vajadzīga piesardzība. Mērījumu veica Anthropic, uz savas platformas. Izvilktos tokenus tas novērtē pēc tā, ko izdevies atklāt, bet nepamanītais pēc definīcijas ir neredzams. Destilētāji arī sadala trafiku pa vairāku pakalpojumu sniedzēju API un mākoņiem, tāpēc vienu durvju aizvēršana neko negarantē attiecībā uz pārējām. Anthropic atklāti raksta, ka nezina, cik ilgi efekts noturēsies, gaida kaķa un peles spēli un vēl nav redzējis augsti izsmalcinātu, neatlaidīgu mēģinājumu apiet jaunās aizsardzības.

Nosauktas arī izmaksas: atteikšanās no ievērojamiem ieņēmumiem un “triljoniem tokenu” maksājošā trafika, integrācijas izmaiņas dažiem likumīgiem klientiem, retas nepamatotas bloķēšanas. Februāra mērķi, apgrūtināt destilāciju, nekaitējot likumīgiem lietotājiem, uzņēmums, pēc paša teiktā, vēl nav pilnībā sasniedzis.

Kāpēc tas skar ne tikai Anthropic

Sāksim ar to, kas zināms no neatkarīga avota. NIST CAISI septembrī nosauca Z.ai GLM-5.3 par līdz šim kiberspēju ziņā spēcīgāko atvērto svaru modeli un novietoja to apmēram četrus mēnešus aiz ASV robežas. Piemēram, SEC-Bench Pro testā tas atrisināja 74 no 183 uzdevumiem, labākais ASV modelis 165. Novērtējumā par destilāciju nav ne vārda.

Saikne starp GLM-5.3 un amerikāņu modeļu kopēšanu nāk no Anthropic oktobra teksta: tajā teikts, ka Zhipu destilējis kiberspējas no vadošajiem ASV modeļiem, un, kad Anthropic aizsargmehānismi pasliktināja tā mēģinājumus ar Claude Fable 5, tas pārgājis uz vecāku Claude modeli un uz citas laboratorijas modeli. Tas ir uzņēmuma apgalvojums, nevis valsts iestādes secinājums, un ārēja apstiprinājuma pagaidām nav.

Ja tas ir patiesi, aina ir neomulīga. Spēja, ko viens uzņēmums ietinis aizsargierobežojumos, nonāk modelī, kas izlaists ar atvērtiem svariem, kur šo ierobežojumu nav; pēc paša Anthropic vērtējuma, GLM-5.3 iebūvētos aizsargmehānismus ir viegli apiet. Slēptā spriešana pārstāj būt komercnoslēpums un kļūst par drošības daļu.

Paraksts uz spriešanas bloka, visticamāk, nav pēdējais šāda veida mehānisms. Kad produktu var nokopēt, tikai uzdodot tam jautājumus, aizsardzība pārceļas uz paša apmaiņas protokola līmeni. Ārējo integrāciju izstrādātājiem būs jāpierod pie domas, ka sarunas vēsture vairs nav viņu privāta sarakste, bet ķēde, kam jāpienāk neskartai.