// Saturs
Stunda, vietēja anestēzija un neliela kabata zem apakšdelma ādas. Aptuveni tik Melburnas ķirurgiem vajadzēja, lai pirmajiem pacientiem ievietotu sensoru, kas vada bionisku roku. Neviens neatvēra galvaskausu, un neviens netuvojās smadzenēm. Sensors atrodas virs celma muskuļiem un klausās to elektrisko čalu: cilvēks mēģina savilkt pirkstus, kuru viņam vairs nav, un protēze savelk savus.
ASV uzņēmums Phantom Neuro 2026. gada 20. oktobrī paziņoja , ka tā ierīce Phantom X pirmo reizi implantēta cilvēkiem. Tas ir agrīns iespējamības pētījums, un galvenais jautājums ir drošība. Uzņēmuma solījums ir konkrēts. Dažām protēzēm ar elektrodiem uz ādas kalibrēšana jāatjauno katru dienu, bet Phantom X kalibrēšana, pēc izpilddirektora Konora Glāsa teiktā, var noturēties mēnešiem. Pagaidām tie ir uzņēmuma vārdi par diviem pacientiem. Un strīds šeit ir ne tik daudz par signāla stiprumu, cik par sviedriem.
// CYBORG pētījums
Kabata, nevis galvaskausa trepanācija
Pirmais pacients bija 32 gadus vecais galdnieks Maikls Īzijs no Melburnas piepilsētas Hastingsas. Galdniekam rokas vajadzīgas katru dienu, tāpēc untumaina protēze viņam nav sīkums. “Šis implants visu padarījis vieglāku, vienmērīgāku un ātrāku,” saka Īzijs. Tas ir viena pacienta iespaids, nevis izmērīts rezultāts. Tomēr tas parāda, ko cilvēki no ierīces vēlas: protēzi, kas beidz niķoties.
Procedūras notika Cabrini Health , tās veica plastikas ķirurgs Maikls Lo. Glāss operāciju raksturo kā kabatas izveidi zem ādas un salīdzina ar parastu kosmētisku procedūru, nevis smadzeņu ķirurģiju. Pēc implanta ievietošanas rokai ir apmēram divas nedēļas sadzīt, un tikai tad uzstāda protēzi. Regulatori pētījumu apstiprināja 2026. gada aprīlī, un pēc IEEE Spectrum pirmā procedūra notika apmēram piecus mēnešus pirms paziņojuma.
Kāpēc sviedri ir bioniskās rokas ļaunākais ienaidnieks
Standarta bioniskā roka ir vienkāršāka, nekā izklausās. Čaulā, ko uzliek uz celma, elektrodi piespiesti pie ādas. Kad nēsātājs sasprindzina atlikušos apakšdelma muskuļus, tie izdala vājus elektriskus impulsus, un elektronika pārvērš tos komandās rokai.
Vājā vieta ir āda. Vienkārši sakot, virsmas elektrods ir kā stetoskops, kas piespiests pie cilvēka krūtīm caur džemperi: sirdi dzirdi, bet katra auduma pārbīde pievieno čaukstoņu. Elektrodi slīd līdzi rokas kustībām, čaula dienas beigās sēž citādi, un sviedri maina elektrisko pretestību starp ādu un sensoru. Signāls dreifē, un roka sāk jaukt žestus. Dažām virsmas elektrodu sistēmām, saka izstrādātāji, kalibrēšana jāatjauno katru dienu.
Tā nav atruna zem svītras. 2007. gada apskatā , kas aptvēra divdesmit piecu gadu pētījumus, kanādiešu pētnieki Eilena Bidisa un Toms Čau lēsa, ka vidēji 23 % pieaugušo atteicās no elektriskām protēzēm, bet vēl vairāk no kabeļvadāmām mehāniskajām. Iedomājieties dārgu ierīci, ko gandrīz katrs ceturtais īpašnieks galu galā noliek skapī. Iemesli dažādi, sākot ar svaru un karstumu čaulā un beidzot ar roku, kas prot pārāk maz un neļauj neko sajust.
Kas atrodas zem ādas
Phantom X ir lokana medicīniskā silikona sloksne aptuveni 2 reiz 10 centimetru. Tā aptver apakšdelmu zem ādas, virs muskuļiem. Uz sloksnes ir divas elektrodu rindas un neliels elektronikas modulis, kas apstrādā signālu un bezvadu ceļā nosūta to protēzei. Iekšā nav baterijas: implants enerģiju saņem caur ādu no ārējas spoles, skaidro Electronics For You . Kohleārie implanti tiek barots tāpat.
Pārējo dara mašīnmācīšanās. Programmatūra apgūst, kurš muskuļu impulsu raksts atbilst kuram žestam. Tad protēze to pašu kustību var izpildīt lēni vai ātri: piemēram, saudzīgi paņemt glāzi vai strauji sažņaugt dūri. Tā kā elektrodi vairs nešļūc pa sviedriem klātu ādu, kalibrēšanai vajadzētu noturēties ilgāk. Ja tas apstiprināsies uz vairāk cilvēkiem, rīta rituāls ar rokas pārnoskaņošanu varētu pazust.
ASV sistēma jau 2025. gada pavasarī saņēma FDA izrāviena ierīces statusu. Tas skan lepni, bet statuss nozīmē pieticīgu lietu: tas paātrina uzņēmuma sarunas ar regulatoru un neko nesaka par to, vai ierīce darbojas. To izšķirs pētījumi, un Melburnas pētījums ir tikai pirmais.
Kaimiņi ar to pašu ideju
Sensoru pārvietošana no ādas ķermeņa iekšienē nav jauna ideja, un Phantom Neuro ir priekšteči. Tie parāda, cik ķirurģijā maksā katrs solis uz iekšu.
- gadā zviedru un austriešu pētnieki žurnālā NEJM aprakstīja protēzes rokas, kas piestiprinātas tieši pie augšdelma kaula. To elektrodi savienoti ar nerviem un muskuļiem, un saite ir divvirzienu: roka saņem komandas un sūta sajūtas atpakaļ nēsātājam. Četrus pacientus novēroja trīs līdz septiņus gadus, un viņi protēzi lietoja ikdienā, darbā un mājās. Tā darbojas uzticami, taču prasa nopietnu operāciju uz kauliem un nerviem.
Pizas pētnieki gāja citu ceļu un 2024. gadā ziņoja par savu pirmo pacientu . 34 gadus vecajam Danielam trijos apakšdelma muskuļos ievietoja sešus sīkus magnētus. Elektriskie signāli netiek lasīti vispār. Muskulis saraujas, tā magnēts nobīdās, un magnētiskā lauka sensori oglekļa šķiedras čaulā izseko, kur tas pārvietojies. Daniels roku lietoja sešas nedēļas, un rezultāti parādījās žurnālā Science Robotics.
Uz šīm kāpnēm Phantom X atrodas zemākajā ķirurģiskās iejaukšanās pakāpienā: zem ādas, bet ne muskuļa, nerva vai kaula iekšienē. Uzņēmums liek likmi, ka ar šo dziļumu pietiek drošai vadībai, savukārt operācija joprojām aizņem apmēram stundu. Šāds sensors sajūtas neatgriež: tas tikai klausās.
Ko Phantom X vēl nespēj
Sistēmai ir skaidri ierobežojumi, un publikācijas tos nosauc atklāti. Pagaidām implants nespēj apvienot kustības: grozīt plaukstas locītavu, vienlaikus aizverot pirkstus, nevar, un sarežģītas darbības jāveido pa soļiem. Uzņēmuma nākamais mērķis ir vienlaicīga proporcionāla vadība, tā, kā darbojas dzīva roka, kad vairākas locītavas kustas vienlaikus un ar dažādu spēku.
Ir lielāks iebildums. Viss, kas zināms par rezultātiem, nāk no uzņēmuma un žurnālistiem, kas ar to runājuši. Pētījums ir atklāts un vienas grupas : katrs dalībnieks saņem implantu un to zina. Recenzētu datu nav, un Phantom X joprojām ir pētāmā ierīce, kas nav apstiprināta pārdošanai. Pat IEEE Spectrum atzīmē, ka tas, kas strādā vienam vai diviem pacientiem, var nestrādāt visiem.
Tātad Melburnas eksperiments pārbauda pieticīgu hipotēzi: lai protēze klausītu, iespējams, nav jāsniedzas smadzenēs. Atbildi dos pētījumi. Ja hipotēze apstiprināsies, galvenais šķērslis bioniskajām rokām nekad nav bijis vājš signāls, bet pāris milimetru sviedru klātas ādas.
