Apēd šo sēni — un pa galdu staigā cilvēciņi. Nekādu zināmu narkotiku tajā nav

Ķīnas Junaņas provinces restorānos ir virtuves taimeris vienam konkrētam ēdienam. Panna uz uguns paliek piecpadsmit minūtes, un viesiem lūdz nepieskarties ēdienam, kamēr taimeris nenozvana. Stingrības iemesls ir dīvains: nepietiekami termiski apstrādāta sēne pēc pusdienas vai dienas parāda cilvēkus miniatūrā. Desmitiem vai simtiem figūriņu, no dažiem centimetriem līdz trīsdesmit centimetru augstumam, soļo pa galdu, nogāžas pār tā malu un staigā ap šķīvjiem, nevis cauri tiem.

Vietējie to sauc par jian shou qing — “zilē rokā”, jo mīkstums laušanas vietā maina krāsu. Zinātniskais nosaukums ir Lanmaoa asiatica, un gandrīz simt gadu tā bijusi mīkla. 2026. gada jūnijā Jūtas Universitātes mikologi parādīja, ka līdzīgi stāsti no Ķīnas un Filipīnām ved pie vienas sugas. Pat Alberts Hofmans, ķīmiķis, kurš atklāja LSD, 20. gadsimta 60. gados pārbaudīja līdzīgas sēnes no Jaungvinejas un neko tajās neatrada. Tagad pētnieki konstatējuši, ka jian shou qing nav ne psilocibīna, ne gēnu, kas vajadzīgi tā ražošanai.

Cilvēciņi, kas ievēro noteikumus

Ārsti šos redzējumus sauc par liliputu halucinācijām — pēc sīko Liliputijas iedzīvotāju no “Gulivera ceļojumiem”. Parasti tas ir rets slimības simptoms. Ar jian shou qing tas ir likumsakarība. Pēc Junaņas slimnīcu ierakstiem, uz ko atsaucas doktorants Kolins Domnauers, apmēram 96% pacientu, kas pēc šādas maltītes vērsās pēc medicīniskās palīdzības, redzēja mazus cilvēciņus. Redzējumi, kā Domnauers teica intervijā, ilgst vairākas dienas, dažkārt nedēļas.

Cilvēki, kas nekad nav tikušies, apraksta vienas un tās pašas detaļas. Apmēram 90% runā par figūrām, kas atgādina elfus, klaunus vai feju gaišās drēbēs, 3 līdz 30 centimetru augstumā. Domnauers muzeja blogā pārstāsta kāda Junaņas profesora stāstu. Viņš pacēla galdautu un zem tā ieraudzīja simtiem cilvēciņu, kas soļoja kā kareivji. Kad viņš galdautu pacēla augstāk, viņu galvas atdalījās un pielipa pie tā apakšpuses, bet ķermeņi turpināja soļot uz vietas. Profesors viņus pat nomērīja: apmēram divi centimetri. Citā stāstā cilvēks, ēdot zupu, redzēja figūriņas lecam no karotes bļodā un tajā peldam. Kad viņš paņēma nākamo karoti, tās bija redzamas arī viņa mutē.

Dīvainākais ir tas, ka redzējumi pakļaujas fizikas likumiem. “Viņi nestaigā cauri sienām vai kaut ko tamlīdzīgu,” saka Domnauers. Pacientu liliputi uzvedas tāpat: nīderlandiešu psihiatrs Jans Dirks Blomss, kurš pētījis simtiem aprakstītu gadījumu, saskaitīja, ka 97% no tiem figūras “dzīvoja” īstā apkārtnē — uz grīdas, galda vai segas.

Deviņdesmit “sēņu neprāta” gadu

Līdzīga sēne pieminēta jau 3. gadsimta daoistu tekstā: ēd to jēlu, tur brīdināts, un tu “ieraudzīsi mazu cilvēku”. Rietumu zinātnieki par cilvēciņiem uzzināja tikai 1934. gadā, no Papua-Jaungvinejas augstienēm. Vietējie ēda savvaļas sēni ar nosaukumu nonda, un dažiem no viņiem attīstījās tas, ko svešinieki nodēvēja par “sēņu neprātu”. Kāds vecākais teica, ka redzējis sīkus cilvēciņus ar sēnēm ap sejām.

Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados mīklu ķērās klāt antropologi un mikologi. Viņi aizdomās turamos sašaurināja līdz dažām baravikām, baravikas radiniecēm. Paraugi nonāca pie Alberta Hofmana, kurš bija izdalījis psilocibīnu un atklājis LSD. Ja kāds spētu atrast psihoaktīvu savienojumu sēnē, tad viņš. Hofmans neatrada neko.

Pēc tam tēma apklusa. Pētnieki secināja, ka “sēņu neprāts” drīzāk ir sociāla, nevis ķīmiska parādība: cilvēki gaidīja redzējumus, jo tāda bija paraža, un tāpēc tos arī redzēja. Šķita, ka skaidrojums ir saprātīgs — līdz 90. gadiem, kad līdzīgi stāsti sāka nākt no Junaņas, tūkstošiem kilometru no Jaungvinejas. 2008. gadā amerikāņu mikologs Deivids Arora veltīja rakstu žurnālā Economic Botany Junaņas “mazajiem cilvēkiem”. Taču, kura sēne vainojama, palika neskaidrs: Lanmaoa asiatica pēc tirgus paraugiem aprakstīta tikai 2015. gadā.

Viena suga, divi tūkstoši kilometru starpā

Domnauers par šo sēni pirmoreiz uzzināja mikologa Toma Brunsa lekcijā un padarīja to par savas disertācijas tēmu Braina Dentingera laboratorijā Jūtas Dabas vēstures muzejā. 2024. gadā viņš uzzināja, ka kopiena Filipīnu ziemeļu Kordiljeru kalnos ēd savvaļas sēni ar nosaukumu sedesdem. Pēc iedzīvotāju stāstītā, arī tā atnes mazus cilvēciņus, kuriem tur ir pat savs vārds: ansisit.

Domnauers turp devās kopā ar vietējiem gidiem un vāca paraugus. Kā viņš raksta, reģiona sēnes pirms tam neviens nebija zinātniski pētījis. DNS analīze parādīja, ka sedesdem un Junaņas jian shou qing ir viena suga — Lanmaoa asiatica. Starp abām vietām ir vairāk nekā divi tūkstoši kilometru jūras un kalnu, un tika uzskatīts, ka sēne aug tikai Ķīnā.

Divas kopienas, kas neko nezina viena par otru un ēd sēni dažādi, apraksta vienu un to pašu. “Tas liecina, ka šīs dīvainās psiholoģiskās sekas nav ne kultūras izpausmes, ne sagadīšanās,” teica Domnauers universitātes preses relīzē.

No 17 Lanmaoa sugām, ko komanda saskaitīja, redzējumus, šķiet, izraisa tikai L. asiatica. Tās tuvākais radinieks aug Ziemeļamerikā. Neviens nav ziņojis par redzējumiem pēc tās ēšanas, lai gan tie varētu būt vienkārši palikuši nepamanīti: gandrīz neviens šo sēni neēd.

Jaungvinejas sēne joprojām nav pārbaudīta. Dentingers mēģināja to savākt Papua-Jaungvinejā, taču traucēja neparasti sausie laikapstākļi.

Nekādu psihodēliķu, pat ne gēnos

Pazīstamākās halucinogēnās sēnes ražo vienu no divām vielām: psilocibīnu, kā “burvju” sēnes, vai ibotēnskābi, kā mušmire. Lai uzbūvētu šādu molekulu, sēnei vajadzīgi gēni — sava veida recepte fermentiem, kas to pakāpeniski saliek. L. asiatica genomā trūkst ne tikai gatavās vielas, bet arī pašas receptes lapas, pat tālas atbilsmes nav. Ķīmiskā pārbaude arī neko neatklāja. “Mēs neatradām absolūti nekādu to pēdu,” saka Domnauers.

Tagad atcerieties restorāna taimeri. Vārīšana iznīcina nezināmo vielu, tāpēc labi izcepta sēne Junaņā tiek uzskatīta par delikatesi. Pētnieki salīdzina jēlus un termiski apstrādātus paraugus un meklē to, kas karstumā pazūd. Pēc Domnauera teiktā, viņi aktīvo ekstrakta daļu ir sašaurinājuši līdz dažiem kandidātiem. Peles, kam deva sēnes ekstraktu, uzvedās manāmi citādi nekā kontroles grupa, lai gan peles uzvedība neļauj spriest, cik tuvu tas ir cilvēka redzējumam.

Domnauers pieļauj, ka vaininieks varētu būt nevis alkaloīds — klase, kurā ietilpst gandrīz visi zināmie halucinogēni —, bet liels proteīns. Proteīni karstumā bieži noārdās, tāpēc šī ideja vismaz nestrīdas ar virtuves taimeri. Pagaidām tā ir nojauta, nevis rezultāts.

Kāpēc smadzenes zīmē cilvēciņus

Medicīnai šis atklājums ir svarīgs ne tikai eksotikas dēļ. Liliputu halucinācijas pavada daudzas slimības. 2021. gadā Blomss apkopoja 226 aprakstītus gadījumus, un puse no tiem noveda pie trim cēloņiem: šizofrēnijas, alkohola lietošanas traucējumiem un redzes zuduma. 8% gadījumu pacients nomira, taču tie bija cilvēki, kuru redzējumi pavadīja pamatslimību. Blomss skaidri norāda, ka šīs halucinācijas nav tik nekaitīgas, kā tradicionāli pieņemts.

Kā smadzenes tās rada, nav līdz galam izprasts. Viens no skaidrojumiem, ko izskata Blomss, ir tāds, ka smadzeņu redzes zonas, atņemot tām ierasto signālu, sāk zīmēt pašas. Vienkārši sakot, tas ir kā ekrāns, kas, kad signāls vājš, rāda savas bildes tukšuma vietā. Nav brīnums, ka redzes zudums ir viens no galvenajiem cēloņiem.

Problēma tāda, ka šādus redzējumus ir grūti pētīt. Tie rodas bez brīdinājuma, slimiem un vecākiem cilvēkiem, un laboratorijā tos izsaukt nevar. Jian shou qing ir citādi. “Tā uzticami izraisa šo efektu, kamēr minētie stāvokļi to izraisa ļoti reti,” skaidro Domnauers. Ja molekulu atradīs, neirozinātnieki pirmoreiz varēs ieslēgt liliputu halucinācijas pēc grafika un vērot, kuras smadzeņu daļas strādā. Pagaidām, raksta Blomss, ārsti ārstē ne pašus redzējumus, bet slimību, kas tiem pamatā, un šāda molekula varētu atklāt redzējumu pašu mehānismu.

Kamēr Dentingera komanda ekstraktu pēta frakciju pa frakcijai, Junaņas pavāri turpina cept sēni tieši piecpadsmit minūtes. Nezinot to paši, viņi jau sen veic eksperimentu, ko zinātnieki tikai tagad sāk: pārbauda, cik daudz karstuma vajag, lai nezināma molekula beigtu rādīt cilvēkiem liliputus.