Kam tiks 5 miljardu dolāru bitkoinu krājums, nopirkts par svešiem juaņiem

Pensionāru un vecāka gadagājuma ļaužu vidū visā Ķīnā bija populāri nest savus juaņus uzņēmumam Lantian Gerui. Daļu no šīs naudas uzņēmuma vadītāja Cjaņ Žimiņa (Qian Zhimin) ieguldīja bitkoinos: prokuratūras ieskatā, aptuveni 6 miljardus juaņu, tolaik apmēram 845 miljonus dolāru. Šodien šīs monētas ir vērtas ap 5 miljardiem dolāru un glabājas pie Lielbritānijas policijas. Vērtības pieaugums, šķiet, ieguldītājiem netiks.

2026. gada 12. oktobrī Londonas Augstā tiesa nolēma, ka krāpniecībā cietušo ieguldītāju prasības jāizskata pēc Ķīnas, nevis Anglijas tiesību normām. Izklausās pēc juridiskas sīkumainības. Taču šis lēmums Lielbritānijas valsti tuvina tam, lai paturētu lielāko daļu krājuma kopā ar visu pieaugumu. Savukārt Ņujorkā par divreiz lielāku krājumu strīdas krāpšanas upuri, 11. septembra upuru ģimenes un Ķīna, kas apsūdz ASV hakerošanā.

Liberlandes karaliene Hampstedā

Cjaņ Žimiņa, pazīstama arī kā Jadi Džana (Yadi Zhang), 2017. gada septembrī aizbēga no Ķīnas ar viltotu pasi. Londonā viņa dzīvoja Hampstedas savrupmājā, par kuru īre bija vairāk nekā 17 000 mārciņu mēnesī. Viņas palīdze Dzjaņ Veņa (Jian Wen), bijusī ēdienu uz līdzņemšanu pārdevēja, mēģināja nopirkt māju dārgā priekšpilsētā un nespēja izskaidrot, no kurienes šefes nauda. Tā sākās izmeklēšana. 2018. gadā policija atrada ierīces ar atslēgām uz 61 000 bitkoinu, kas ir lielākais kriptovalūtas konfiskācijas gadījums Lielbritānijas vēsturē.

Košākās detaļas atklājās Cjaņ dienasgrāmatās. Viņa sapņoja par savu starptautisku banku un pili Zviedrijā, bet līdz 2022. gadam gribēja kļūt par Liberlandes karalieni. Tā ir pašpasludināta mikrovalsts uz Donavas krasta strēlītes starp Horvātiju un Serbiju, ko neatzīst neviena valsts.

2025. gada septembrī Cjaņ atzina vainu naudas atmazgāšanā, bet novembrī viņai piesprieda 11 gadus un 8 mēnešus cietumā . “Jūsu motīvs bija tīrs mantkārīgums,” tiesnesis sacīja viņai. Ar to krimināllieta beidzās. Sākās civillieta, un tā ir interesantāka.

Ieguldītāji zaudēja juaņus, nevis bitkoinus

Kāds ieguldītājs, kungs Ju, pastāstīja BBC , kā nodeva savu naudu uzņēmumam Lantian Gerui. Uzņēmums pa druskai izmaksāja daļu solītās peļņas, tāpēc viņš neko neturēja aizdomās. 2017. gada vidū Ķīnas policija sāka pārbaudīt firmu, un izmaksas apstājās. Viņa laulība, kā viņš saka, šo notikumu neizturēja.

Ne Ju, ne kāds cits nepirka bitkoinus. Viņi atdeva juaņus, un kriptovalūtā tos pārvērta Cjaņ. Kamēr monētas stāvēja Lielbritānijā, to vērtība pieauga daudzkārt. Kam tad pieder šis pieaugums: cilvēkiem, kuru juaņus nozaga, vai valstij, kas atrada slēptuvi?

Atbilde atkarīga no tā, kuras valsts tiesības piemēro. Iedomājieties, ka zaglis par jūsu naudu nopērk loterijas biļeti un laimē. Pēc Anglijas tiesībām ieguldītāji varētu apgalvot, ka laimests, proti, pašas monētas, pieder viņiem. Pēc Ķīnas tiesībām viņi vairāk līdzinās kreditoriem, un juristu vārdiem viņi, visticamāk, atgūtu aptuveni to, ko ieguldīja, plus procentus. Biļetes cenu, nevis galveno laimestu.

Tiesnesis Marks Tērners (Mark Turner) izvēlējās Ķīnas tiesības . Viņa pamatojums: shēma darbojās Ķīnā, līgumi tika parakstīti tur, nauda samaksāta tur, un arī bitkoinus Cjaņ nopirka tur, caur biržu Huobi un ārpusbiržas darījumos. Katram prasītājam, viņš uzsvēra, jāpierāda īpašuma intereses uz monētām. Pašos likumos nav vispārējas shēmas, kā atlīdzināt visiem cietušajiem: kaut ko saņem tikai tie, kas pierāda, ka monētas ir viņu.

Kam tiks starpība

Līdz 2026. gada 22. maijam aptuveni 16 000 cilvēku bija reģistrējušies , lai pieteiktu prasību Lielbritānijas tiesā. Tas ir mazāk nekā 13% no 128 000 ieguldītāju. Reģistrācija nozīmēja tikt galā ar svešu valsti, svešu valodu un Londonas juristiem. Vecāka gadagājuma ieguldītājam Ķīnā tas ir lielāks šķērslis par jebkuru likumu.

Pārējie raksta vēstules. Ieguldītāji savāca gandrīz 2500 parakstu aicinājumam Ķīnas Ārlietu ministrijai: “Mēs negribam un nekad nepieņemsim situāciju, kurā bitkoinus konfiscē Lielbritānija un mums tos neatdod.” Ju izteicās pieticīgāk. Viņš cer, ka Lielbritānijas valdība, prokurori un tiesa izrādīs līdzjūtību.

Valstij ir savi plāni. Prokurori lūdza tiesu ļaut valdībai paturēt bitkoinus, bet 2025. gada vasarā laikraksts The Telegraph ziņoja, ka kancleres Reičelas Rīvsas (Rachel Reeves) rēķinos ir konfiscētās kriptovalūtas pārdošana , lai aizlāpītu robu budžetā. Vēlāk prokurori solīja tiesai izstrādāt atsevišķu kompensāciju shēmu , taču detaļas nenosauca.

Ieguldītāji arī nepadodas. 16. oktobrī Augstā tiesa deva aptuveni 16 000 prasītāju atļauju pārsūdzēt lēmumu par Ķīnas tiesību piemērošanu.

Plāni ir arī Ķīnai. 13. oktobrī, dienu pēc Londonas lēmuma, Tjaņdzjiņas tiesa paziņoja par lietu , lai konfiscētu gandrīz 62 000 Lielbritānijā izņemto bitkoinu. Naudu ieguldīja ap 128 000 cilvēku, un pēc Ķīnas datiem vairāk nekā 102 000 no viņiem palika zaudētājos.

Viens monētu kopums, divas tiesas.

Ņujorkā monētu ir divreiz vairāk

Šim stāstam ir amerikāņu brālis, un tas ir vēl sarežģītāks. 2025. gada 14. oktobrī ASV Tieslietu ministrija iesniedza konfiskācijas prasību par 127 271 bitkoinu , kas tolaik bija vērti ap 15 miljardiem dolāru. Prokurori saista šīs monētas ar Kambodžas uzņēmumu grupu Prince Group un tās priekšsēdētāju Čeņ Džī (Chen Zhi), kuru apsūdz kompleksu vadīšanā, kur cilvēktirdzniecības upuri tika spiesti internetā krāpt cilvēkus. 2026. gada janvārī Kambodža arestēja Čeņ Džī un izdeva viņu Ķīnai .

2026. gada septembra beigās tiesnese Reičela Kovnera (Rachel Kovner) noraidīja deviņu iespējamo upuru lūgumu apstrīdēt konfiskāciju. Loģika līdzinās Londonas: abās vietās upurim jāpierāda, ka monētas ir viņa. Šie cilvēki zaudēja naudu krāpniekiem, taču nespēja parādīt, ka tieši viņu nauda nonāca šajos maciņos. Labākajā gadījumā, secināja tiesa, viņi ir parasti nenodrošināti kreditori bez tiesībām uz pašām monētām. Ja valdība uzvarēs, upuri joprojām var lūgt Tieslietu ministrijai kompensāciju, bet kā lūdzēji, nevis īpašnieki.

Tad sižets pagriežas tā, kā neuzdrošinātos neviens rakstnieks. Analītiķi uzskata, ka monētas nāk no LuBian, kalnrūpniecības pūla, tas ir, pakalpojuma, kurā tūkstošiem datoru kopā iegūst bitkoinus un dala atlīdzību. Jau 2026. gada janvārī uz monētām pretendēja 11. septembra upuru radinieki. Viņi apgalvo, ka LuBian bija saistīts ar Irānu, un viņu rokās ir tiesu spriedumi pret Irānu. 12. oktobrī viena no ģimeņu grupām atkal vērsās tiesā : saskaņā ar tās spriedumiem Irāna ir parādā vairāk nekā 671 miljonu dolāru.

Tikmēr Ķīnas valsts kiberdrošības aģentūra CVERC 2025. gadā apsūdzēja ASV , ka tā ar Amerikas izlūkdienestu operācijas palīdzību paņēmusi monētas, kas 2020. gada decembrī pazuda no LuBian. Tieslietu ministrija noliedz pārkāpumus, bet nav izskaidrojusi, kā ieguva kontroli pār maciņiem.

Ja konfiskācija notiks, monētām jau ir acīmredzama mājvieta. 2025. gada 6. marta prezidenta rīkojums izveidoja Stratēģisko bitkoinu rezervi , ko papildina ar bitkoiniem, kurus valdība galīgi konfiscējusi, un aizliedz rezervei tos pārdot.

Visredzamākā nauda, ko neviens nevar atdot

Kriptovalūtai ir slava kā naudai, kurā viss redzams. Katru darījumu var izsekot, un izmeklētāji to izmanto: analītiķi saistīja amerikāņu krājumu ar LuBian pūlu, sekojot tā pēdām blokķēdē. Taču blokķēde parāda, kurp monēta aizgājusi, bet tiesa jautā ko citu: kam tā pieder? Starp ieguldītāja juaņiem un bitkoinu policijas seifā stāv mijēji, starpnieki un gadiem ilgs laiks. Novilkt šo robežu katram no tūkstošiem cilvēku ir gandrīz neiespējami.

Daudz kas paliek neskaidrs. Londonas lēmums ir provizorisks, un tiesa jau ir atļāvusi pārsūdzību. Pat ja tas paliks spēkā, Ķīnas tiesību eksperti vēl tikai skaidros, vai ieguldītājiem vispār ir kādas īpašuma tiesības. Kompensāciju shēmas pagaidām nav, un amerikāņu konfiskācija nav galīga. Iespējams, cietušie dabūs atpakaļ savus zaudējumus, bet valsts paturēs tikai starpību. Arī šī starpība sniedzas miljardos.

Tā sanāk dīvaina aritmētika. Labākais ieguldījums visā šajā stāstā bija krāpnieces lēmums nolikt svešu naudu bitkoinos. Un visvairāk no tā, visticamāk, iegūs tā puse, kas neieguldīja neko un astoņus gadus vienkārši turēja pie sevis viņas lietā izņemtās ierīces.