// Saturs
Aizstāvība balstījās vienā domā. Bitkoins esot tikai elektronisks ieraksts bez paša vērtības, un nevar laupīt kaut ko bezvērtīgu. Apsūdzētais bija palīdzējis bandai, kas ar draudiem piespieda ģimeni Taizemes salā Samui nodot 2,48 bitkoina. Taizemes Augstākā tiesa šo argumentu izskatīja pilnā sastāvā un noraidīja. Sprieduma kopsavilkums parādījās 2026. gada 28. oktobrī: bitkoins ir īpašums, un likums to pasargā no laupīšanas tāpat kā maku.
Vai var nozagt to, ko nevar turēt rokās? Šķiet naivs jautājums, taču juristi par to strīdas jau vairāk nekā desmit gadu, un dažādās valstīs atbildes joprojām atšķiras. Tokijas tiesa 2015. gadā nolēma, ka bitkoinu vispār nevar piederēt. Vēl 1890. gados Vācijas tiesa pēc tās pašas loģikas attaisnoja vīrieti, kurš bija zadzis elektrību: strāva neesot lieta. Atbilde ietekmē ikdienu. Vai policija pieņems iesniegumu par zādzību? Kam tiks monētas, ja birža bankrotē?
Kafejnīca Samui salā
Laupīšana notika 2022. gada 15. septembrī kafejnīcā Samui salā. Pie galda ar vīrieti un viņa sievu, Krievijas pilsoni, apsēdās pieci ārzemnieki. Vienā no lietas atstāstiem teikts, ka viņi deva saprast, ka zina ģimenes ikdienas gaitas, draudēja pāra mazajam bērnam un iesita vīrietim pa seju. Šāda spiediena ietekmē sieva nopirka 2,480801 BTC par 50 000 ASV dolāru, tolaik apmēram 1,878 miljoniem bahtu, un nosūtīja tos makam, ko kontrolēja viens no uzbrucējiem.
Tiesas dokumentos apsūdzētais nav nosaukts vārdā, viņu sauc par “A kungu”. No ziņojumiem par spriedumu izriet, ka viņš nebija starp pieciem vīriešiem kafejnīcā. Viņš bija noorganizējis bandas ceļojumu uz salu, mājokli un bēgšanu ar prāmi. Pirmās instances tiesa piesprieda 15 gadus, bet sodu samazināja par trešdaļu, jo viņa liecības palīdzēja lietā. Palika desmit gadi. Tiesa arī uzlika pienākumu atdot bitkoinus cietušajiem vai, ja tas nav iespējams, samaksāt viņiem 1,878 miljonus bahtu. Kā raksta CoinDesk, Augstākā tiesa desmit gadu sodu atstāja spēkā.
Aizstāvības pozīcija nebija tik tukša, kā šķiet. Taizemes Civilkodeksa un Komerckodeksa 137. pants, uz ko atsaucas pati Augstākā tiesa, definē “lietu” kā materiālu priekšmetu, kam ir fiziska forma. Bitkoinu nevar paņemt rokā. Tam nav ne svara, ne izmēra.
Tiesa atbildēja ar tirgu. Bitkoinam ir tirgus cena, to var apmainīt pret skaidru naudu, tiklīdz atrodas pircējs, un to var turēt jebkurš. Tas ir vērts vismaz tik, cik kāds par to samaksājis. Tiesneši norādīja arī uz 2018. gada dekrētu par digitālajiem aktīviem, kas kriptovalūtu raksturo kā elektroniskus datus, ar kuriem maksā par precēm un pakalpojumiem. Taizemes bankas vēstulē teikts, ka kripto nav likumīgs maksāšanas līdzeklis; tiesneši to atlika malā kā atbildi uz citu jautājumu. Ar zelta stieni vai gleznu arī nevar samaksāt par pārtiku, un tomēr abus var nozagt. Būt naudai un būt īpašumam ir divi dažādi jautājumi.
Strāva arī nav lieta
Tāda pati cīņa jau ir notikusi, un toreiz uzvarēja aizstāvība. No 1895. gada 12. līdz 17. janvārim kāds vīrietis Kīlē darbināja savu motoru ar strāvu no vietējās spēkstacijas, nemaz nedomājot maksāt. Kīles apgabaltiesa viņu attaisnoja. Pēc Vācijas krimināllikuma zādzība nozīmēja kustamas lietas paņemšanu, bet lietai bija nepieciešams fizisks ķermenis. Elektrība, tiesneši nolēma, ir spēks vai matērijas stāvoklis, nevis viela. 1896. gada 20. oktobrī Reichsgericht, Vācijas augstākā tiesa Leipcigā, atstāja attaisnojumu spēkā.
Tiesa nevar sodīt bez likuma, tāpēc likumdevēji to uzrakstīja. 1900. gada 9. aprīlī Vācija pieņēma likumu pret “elektriskā darba atņemšanu”, par ko draudēja cietumsods vai naudas sods līdz 1500 markām. Šodien tas pastāv kā Vācijas krimināllikuma 248.c pants nodaļā par zādzību. Tomēr strāvas paņemšana zādzība nekad nekļuva.
Bitkoinam ir tāda pati problēma kā strāvai: to nevar ielikt kabatā. Un tas ir vēl mazāk fizisks. Elektrība vismaz plūst pa vadiem, bet bitkoins pastāv tikai kā kopīgā pārskaitījumu grāmatā esošo ierakstu summa.
458 monētas, kas nevienam nepiederēja
gadā Tokijas bitkoinu birža Mt. Gox bankrotēja pēc tam, kad no tās nozaga milzīgu daudzumu bitkoinu. Viens klients lūdza maksātnespējas pārvaldnieku atdot viņa 458 monētas. Viņa loģika bija vienkārša: ja bitkoini ir viņa, tie jāizņem no maksātnespējīgās mantas un jāatdod viņam.
gada augustā Tokijas apgabaltiesa viņu noraidīja. Japānas Civilkodekss atzīst īpašumtiesības tikai uz taustāmām lietām. Klients apgalvoja, ka blokķēdes ieraksts ir viņa bitkoins un ka tikai viņš to kontrolē. Tiesa nepiekrita nevienam no abiem punktiem. Blokķēde glabā pārskaitījumu vēsturi, un “atlikums” parādās tikai tad, kad šos pārskaitījumus saskaita. Nav neviena atsevišķa ieraksta, kas pats būtu bitkoins.
Tas bija pirmās instances spriedums, kas nesaista nevienu, izņemot lietas dalībniekus. Tomēr tas precīzi parāda, kurp šāda argumentācija ved.
Ja bitkoinam nevar piederēt, bankrotējušas biržas klients ir tikai vēl viens kreditors rindā.
Penthauss, nopirkts par svešiem USDT
Singapūrā 2023. gadā šis jautājums parādījās algu lietā. Ho Kai Xin strādāja pie darbuzņēmēja, kas personālam Bybit biržā maksāja kriptovalūtā, un viņa viena pati rediģēja ikmēneša maksājumu tabulas. No 2022. gada 31. maija līdz 31. augustam astoņi neparasti maksājumi nosūtīja 4 209 720 USDT uz četrām adresēm. Viens no šiem makiem, kā liecināja tā sniedzēja ieraksti, bija reģistrēts ar viņas personas apliecību un pašportretu. Ho vainoja brālēnu vārdā Džeisons, kurš it kā bija izmantojis viņas klēpjdatoru. Tiesa secināja, ka Džeisona vai nu nav bijis, vai arī viņam nebija nekādas lomas.
Pēc Bybit teiktā, nauda aizgāja jaunam auto par aptuveni 362 000 Singapūras dolāru un Louis Vuitton precēm par 30 000 Singapūras dolāru. Ho arī atcēla valdības dzīvokļa pasūtījumu, ko jau bija izdarījusi, un kopā ar vīru nopirka brīvīpašuma penthausu, kura vērtība bija gandrīz 3,7 miljoni Singapūras dolāru. Tiesnesis Filips Džeretnams (Philip Jeyaretnam) rakstīja, ka kriptoaktīva turētājam ir īpašumtiesības uz “prasījuma tiesību” (thing in action). Padomājiet par naudu bankas kontā: to nevar aptaustīt, bet tā ir jūsu, un tiesa to aizsargās. Tā kā USDT, ar dolāru saistīta stabilā monēta, ir kāda īpašums, tiesa varēja ne tikai uzlikt Ho pienākumu atmaksāt parādu. Tā varēja pavēlēt pašas monētas atdot to īpašniekam.
Klientu monētas, nevis biržas
Mt. Gox stāstam ir spoguļattēls, un tas nāk no common law valsts, kur liela daļa tiesību veidojas no iepriekšējiem spriedumiem. 2020. gadā tiesnesis Gendalls Jaunzēlandē izskatīja uzlauztās kriptobiržas Cryptopia sabrukumu. Viņš nolēma, ka biržā esošās monētas piederēja klientiem un ka Cryptopia tās bija tikai glabājusi vairāk nekā 900 000 cilvēku vārdā. Šādam spriedumam ir zaudētāji. Kad monētas izņēma no kopējā katla, pārējiem Cryptopia kreditoriem palika mazāk: tā vietā, lai atgūtu aptuveni 85% no pienākošās summas, viņi tagad varēja cerēt uz mazāk nekā pusi.
Lielbritānija galu galā to ierakstīja likumā. 2025. gada 2. decembrī stājās spēkā digitālo aktīvu likums. Anglijas tiesības agrāk atzina divu veidu personisko īpašumu: lietas, ko var turēt rokās, un tiesības, ko var piedzīt, piemēram, parādzīmi vai naudu bankas kontā. Tagad lieta nezaudē īpašuma aizsardzību tikai tāpēc, ka neietilpst nevienā no kastēm. Kripto var būt trešais veids. Kur šī trešā kategorija beigsies, būs jānoskaidro tiesām.
Krievija iemācījās to arestēt pirmā
Sieviete, kas tika aplaupīta Samui kafejnīcā, ir Krievijas pilsone, un viņas valsts nonāca pie tās pašas atbildes no pretējā gala: tā sāka ar izņemšanu. 2026. gada 20. februārī prezidents Vladimirs Putins parakstīja likumu, saskaņā ar kuru digitālā valūta Krimināllikuma vajadzībām tiek uzskatīta par īpašumu. Likums galvenokārt skar izņemšanu un konfiskāciju. Izmeklētāji var paņemt zibatmiņu, aparatūras maku vai datoru ar atslēgām vai, ja tas tehniski iespējams, pārvietot monētas uz valsts kontrolētu adresi.
Pēc četriem mēnešiem, 2026. gada 16. jūnijā, Krievijas Augstākās tiesas plenārsēde atjaunināja savus 2002. gada skaidrojumus par zādzību, laupīšanu un bruņotu laupīšanu. Tajā ietverto nozagjamo lietu sarakstā tagad ir digitālā valūta un digitālās tiesības līdzās bankas kontiem un digitālajiem rubļiem. Šādu aktīvu zādzība ir pabeigta brīdī, kad tie atstāj cietušā kontu. Cietušajiem tas nozīmē, ka tiesām cita kripto paņemšana jāuzskata par zādzību vai laupīšanu, tāpat kā naudas paņemšana no bankas konta.
Atzīšana darbojas abos virzienos, un Krievijas piemērs to labi parāda. Īpašums ir tas, ko likums sargā no zagļiem, un arī tas, ko tas var iesaldēt un konfiscēt. Bitkoinu turētājiem tas ir godīgs darījums: kamēr monēta skaitās tikai dati, zagli sodīt ir grūti un monētu atgūt ir grūti.
Kompensācija pēc 2022. gada cenām
Tā nonākam pie ģimenes no kafejnīcas Samui salā. Tiesa saistīja bitkoina vērtību ar to, cik tas maksāja, tāpēc, ja monētas neatgriezīsies, kompensācija ir fiksēta par šo cenu: 1,878 miljoni bahtu. 2026. gada 30. oktobrī pēc Binance uzlaušanas bitkoins nokritās zem 77 000 dolāru. Tie paši 2,48 BTC tagad ir vērti aptuveni 190 000 dolāru, gandrīz četras reizes vairāk nekā sieva bija spiesta par tiem samaksāt.
Ja monētas nekad neatradīsies, ģimene saņems naudā aptuveni ceturto daļu no to pašreizējās vērtības. Atzīt bitkoinu par īpašumu bija tikai pusdarbs. Nākamā cīņa ir par to, kura cena skaitās: tā, par ko to nopirka toreiz, vai tā, ko tas vērts tagad.
