// Saturs
- gada 30. oktobrī Google pavadonis lidoja virs Svalbāras Norvēģijā, kad uz zemes staciju nonāca īss dzejolis. Inženieri bija lūguši uz borta esošajam valodas modelim uzrakstīt haiku par atrašanos kosmosā. Tas atbildēja: „Blue marble below / Data streams in silent grace / Starlight feeds my core.” Pēc tam pievienoja mirdzuma emocijzīmi.
Projekta vadītājs Trevis Bīlss (Travis Beals) ziņoja, ka tā ir pirmā mākslīgā intelekta atbilde orbītā, ko radījis kāds no paša Google datu centru čipiem. Pavadonis ir prototips projektam Suncatcher — Google plānam izvietot datu centrus kosmosā.
Dzejolis radās uz viena čipa no četriem, un pavadonim enerģijas pietiek, lai to darbinātu tikai apmēram 20 minūtes pēc kārtas. Turklāt pēc paša Google aprēķina tādi pavadoņi aizstās zemes datu centrus tikai tad, ja Starship startēs reizi divās dienās desmit gadus.
Četri čipi un viens kilovats
Pavadoni uzbūvēja uzņēmums Planet, un SpaceX kopīgā reisa misija Transporter-18 to 1. oktobrī aizveda orbītā. Iekšā ir četri TPU jeb tensoru procesori — čipi, ko Google izstrādā, lai darbinātu MI savos datu centros. Uz borta darbojas Gemma 4, atvērts Google DeepMind modelis.
Enerģijas budžets ir pieticīgs. Saules paneļi dod līdz vienam kilovatam, mazāk nekā vidēja elektriskā tējkanna. Tāpēc, kā raksta TechCrunch, vienlaikus var strādāt tikai viens TPU no četriem, un arī tikai apmēram 20 minūtes.
Vārdam „pirmais” vajadzīgs arī neliels paskaidrojums. Google šo dēvē par pirmo MI atbildi no datu centra klases TPU orbītā, un formulējums ir piesardzīgs. Pati Gemma kosmosā jau bija bijusi. 2025. gada beigās jaunuzņēmums Starcloud palaida pavadoni ar Nvidia H100 grafikas čipu, orbītā apmācīja nelielu modeli uz Šekspīra lugu tekstiem un palaida agrāku Gemma versiju. Tā pirmā ziņa Zemei sākās ar „Greetings, earthlings.” Jaunums šeit ir paša Google čips — tas, ap kuru uzņēmums vēlas veidot visu sistēmu.
Kāpēc servera vilkšana kosmosā
MI ik gadu apēd arvien vairāk elektrības, un zemes datu centrus uzbūvēt kļūst arvien grūtāk. 2026. gada maijā Heatmap News aptauja, ko citē CNBC, parādīja, ka septiņi no desmit amerikāņiem iebilstu pret datu centru savas mājas tuvumā; gadu iepriekš tādu bija četri no desmit. Vietējās varas iestādes piedāvā moratorijus. Iedzīvotāji strīdas par ūdeni un zemi.
Kosmosā nav kaimiņu, un saule gandrīz nekad nenoriet. Savā 2025. gada projekta aprakstā Google raksta, ka saules panelis piemērotā orbītā var saražot līdz astoņām reizēm vairāk enerģijas nekā uz Zemes. Šī orbīta, ko sauc par rītausmas–krēslas saulsinhrono, iet gar robežu starp dienu un nakti, tāpēc pavadonis tur reti ieskrien Zemes ēnā.
Plāns nav par vienu pavadoni. Google skicē 81 kosmosa aparāta spietu apmēram 650 km augstumā. Viss mākonis ir aptuveni divus kilometrus plats, un blakus esošie pavadoņi lido 100–200 metru attālumā cits no cita — tā, kā mājas kaimiņu ielās. Katrs nestu desmitiem čipu, savienotu ar lāzeriem, lai spiets rēķinātu kā viena liela mašīna. Pagaidām prototips lido viens. Google plāno 2027. gadā palaist divus ar lāzeriem savienotus kosmosa aparātus.
Kļūda, ko neviens nepamana
Starojums ir galvenais elektronikas ienaidnieks orbītā. Lādēta daļiņa var izsist cauri čipam un atmiņā pārvērst nulli par vieni. Tas izklausās nevainīgi, taču neirotīklā tas var neuzkrītoši sabojāt atbildi.
Pirms starta Google savus Trillium paaudzes TPU aizveda uz daļiņu paātrinātāju Kalifornijas Universitātē Deivisā un apšaudīja ar protonu staru. Drošības rezerve izrādījās plaša. Jutīgākā daļa — augsta joslas platuma atmiņa (HBM) — sāka darboties kļūdaini pie gandrīz trīs reižu lielākas devas nekā tā, ko aizsargāts čips orbītā saņemtu piecos gados. Viens čips izturēja 20 reižu lielāku devu nekā piecu gadu deva (15 krad pret 750 rad) un tomēr pilnībā neizgāja no ierindas.
Tad inženieri sapratuši, ka testa čipiem apkārt bija vairāk metāla nekā orbītā, un testu atkārtoja. Loģikas kļūdu bija nedaudz vairāk. Modelim, kas atbild uz pieprasījumiem, Bīlss šo līmeni sauc par ļoti zemu: apmēram viena kļūda uz miljonu operāciju. Milzīgam apmācības darbam, kurā mēnešiem strādā tūkstošiem čipu, tā jau esot problēma: sabojāts bits var nonākt pašā modelī, ne tikai vienā atbildē. „Mēs esam testējuši uz zemes, bet, zināt, nav testa, kas būtu tikpat labs kā īstā lieta,” sacīja Bīlss. Pavadonis ir tur augšā, lai būtu īstā lieta.
1800 startu
Kosmosa datu centra grūtākā daļa nav čipi. Tā ir piegāde, un šo aprēķinu Google veica pats. Ja palaišanas cena līdz 2030. gadu vidum nokritīsies līdz 200 dolāriem par kilogramu, tā lēš, orbitālais datu centrs maksās apmēram tikpat par kilovatu kā elektrības rēķins tādam pašam centram uz Zemes.
- gada oktobra sākumā Google publicēja recenzētu šīs analīzes versiju, kas iznāks žurnālā Joule. Tajā izklāstīts, ko šāda cena prasa. Autori sāka ar to, cik ātri palaišanas izmaksas krituši kopš pirmās Falcon 1: apmēram par 20% gadā. Raķetes kļūst lētākas, jo vairāk lido, tāpat kā jebkurš masveida ražojums, tāpēc lēts kilograms jānopelna ar lidojumiem. Lai Starship ietu Falcon 9 ceļu, tai orbītā jāaizved 370 000 tonnu. Pie 200 tonnām uz reisu tie ir apmēram 1800 lidojumu desmit gados jeb apmēram 180 gadā.
Arī SpaceX, uzņēmumam, kam šie datu centri būtu jāvelk augšā, ir savas šaubas. 2026. gada janvārī Īlons Masks orbitālos datu centrus nosauca par „no brainer” — acīmredzamu lietu. Tomēr savos IPO dokumentos SpaceX brīdināja investorus, ka tā plāni par orbitālajiem MI aprēķiniem „may not achieve commercial viability” — var nesasniegt komerciālu dzīvotspēju. Piesardzīga valoda šādos dokumentos ir ierasta, taču atkarība ir nosaukta skaidri: plāns darbojas tikai tad, ja Starship lido masveidā. Pats Bīlss neko ātru nesola un Suncatcher sauc par „long-term moonshot” — ilgtermiņa vērienīgu avantūru.
Haiku virs Svalbāras pierādīja, ka sakari un čips darbojas. Pārējais ir atkarīgs no raķetes, kurai būtu jālido 180 reižu gadā. Kopš pirmā pilnā steka testa lidojuma 2023. gada aprīlī Starship nekad nav lidojusi vairāk par piecām reizēm gadā.
