// Saturs
„Nepavisam ne traks.” Tā ChatGPT atbildēja Alanam Brūksam, kanādietim no Ontārio, kad viņš jautāja, vai viņam nav murgu. Viņš jautāja vairāk nekā piecdesmit reižu . 21 dienas un apmēram 300 tērzēšanas stundu laikā bots pārliecināja viņu, ka viņš atklājis jaunu matemātikas veidu un ka pasaules liktenis atkarīgs no viņa nākamā soļa. No šī murga viņu beidzot izrāva cits čatbots: Google Gemini teica, ka viss stāsts ir pārliecinošs, bet nepatiess.
Tieši tādi stāsti mums iedeva frāzi „mākslīgā intelekta psihoze”. Ilgi neviens nemēģināja saskaitīt, cik bieži tā patiešām sastopama klīnikā. 2026. gada 7. oktobrī Vanderbilta Universitātes medicīnas centra (Tenesī) psihiatri žurnālā JAMA Psychiatry publicēja pirmo šādu novērtējumu , balstoties uz slimnīcas ierakstiem. Aina izrādījās mazāka nekā virsraksti un dīvaināka. Brūksa stāstā sakrita divas lietas: bots it kā ievilka veselu cilvēku murgā un nedēļām ilgi kopā ar viņu šo murgu rakstīja. Pirmais kartēs parādījās trīs reizes, otrais nevienu. Savukārt cilvēku, kuru murgos bija ielavījies mākslīgais intelekts bez jebkāda čatbota, bija tieši tikpat, cik „MI psihozes” gadījumu: pa 28.
Divdesmit astoņi no divsimt tūkstošiem
Pētnieki izskatīja ārstu piezīmes par 215 712 pacientiem, kas no 2022. gada decembra līdz 2026. gada aprīlim ārstējušies centra garīgās veselības dienestos. Mākslīgā intelekta pieminējumi atradās 73 cilvēkiem ar psihotisku traucējumu, slimību, kurā cilvēks zaudē saikni ar realitāti: dzird balsis, tic tam, kā nav. Šos 73 sadalīja trīs grupās. Septiņpadsmit, kā izrādījās, vienkārši lūdza botiem receptes un citas ikdienas sīkumus. Divdesmit astoņiem piezīmes liecināja, ka sarunas ar botu simptomus pasliktinājušas: tieši to autori sauc par „MI psihozi”. Pārējiem divdesmit astoņiem mākslīgais intelekts bija kļuvis par murga daļu, kaut gan ierakstos nebija nevienas sarunas ar botu.
Divdesmit astoņi cilvēki no visiem centra pacientiem ir 0,013 %, aptuveni viens no astoņiem tūkstošiem. Ja 40 000 vietu stadionu piepildītu ar šādiem psihiatrijas pacientiem, „MI psihozes” gadījumi būtu apmēram pieci. Paši autori šo daļu salīdzina ar OpenAI datiem: uzņēmums lēsis, ka iespējamas psihozes vai manijas pazīmes parādās 0,07 % ChatGPT iknedēļas lietotāju. Šīs bāzes atšķiras: vienas klīnikas pacienti vairāk nekā trīs gadu laikā pret visiem lietotājiem vienā nedēļā, tāpēc kopīga ir vien kārtība.
Kā veikts skaitījums
Komanda no slimnīcas elektroniskajiem ierakstiem izgāza 578 058 vizīšu piezīmes un atstāja tās, kurās bija ar MI saistīti atslēgvārdi pacientiem ar diagnosticētu psihotisku traucējumu. Palika 187 vizītes, kurās piedalījās 73 pacienti. Divi vērtētāji katru piezīmi izlasīja neatkarīgi un iedalīja grupās; viņu vērtējumi sakrita 86,1 % gadījumu, strīdus izšķīra trešais. Tas ir retrospektīvs viena centra pētījums, publicēts kā īss pētniecisks raksts.
Biežāk pūtējs nekā dzirkstele
Raksta interesantākā daļa ir klasifikācija. Psihiatri iepriekš definēja četras lomas, ko bots varētu spēlēt slimībā, un tad pārbaudīja, kuras patiešām parādījās.
„Pastiprinātājs” piekrīt jau sākušamies murgam un padara to pārliecinošāku. „Objekts” pats kļūst par murga priekšmetu: cilvēks, piemēram, var piedēvēt botam īpašu varu pār sevi. „Katalizators” izraisa simptomus cilvēkam, kurš līdz tam bija vesels. „Līdzautors” būvē murga stāstu kopā ar pacientu, sarunu pa sarunai.
Lūk, kā sadalījās. Pastiprinātāji bija 18 no 28 pacientiem, gandrīz diviem no trim. Objekti sešiem. Katalizatori trim. Vienam pacientam nevarēja piešķirt nevienu lomu. Līdzautors nepieteicās ne reizi, kaut arī tieši tā izskatās Brūksa stāsts: trīs nedēļas kopā ar botu veidot jaunu matemātiku.
Kā to lasīt? Ārsta piezīme neaptver visu tērzēšanas žurnālu, tikai to, ko pacients pateica kabinetā, un nedēļām ilgu kopīgu stāstu viegli ieraksta kā „bots apstiprināja viņa idejas”. Tāpēc nulle pie „līdzautora” droši vien vairāk stāsta par ierakstu veidu nekā par to, vai tā notiek. Galvenais secinājums tomēr turas: slimnīcu kartēs bots biežāk atrod jau gruzdošu slimību, nekā aizdedzina jaunu.
Jauns un pašā sākumā
„MI psihozes” grupa izcēlās vienā asā ziņā. 17 no 28 pacientiem jeb 60,7 % tas notika pirmās psihotiskās epizodes laikā, kad slimība tikko parādījās. Parasto čatbotu lietotāju vidū tie bija trīs no septiņpadsmit, bet tiem, kuru murgi bija par MI bez bota, astoņi no divdesmit astoņiem.
„MI psihozes” pacienti bija arī jaunāki: mediānais vecums 27,5 gadi pret 36,5 tiem, kuriem bija MI murgi bez sarunām. Divi no trim bija vīrieši. Viņu biežākā diagnoze bija „nenoteikta psihoze”, ko lieto, kad aina vēl nav nostabilizējusies konkrētā traucējumā.
Raksts neapraksta atsevišķus gadījumus, taču skaitļi parāda, cik tālu kartēs redzamais tipiskais pacients ir no avīžu stāstu varoņa. Brūkss, kā raksta The Hustle , garīgo slimību anamnēzē neuzrādīja. Tipisks Vanderbilta pacients ir jauns, psihoze tikko sākusies, un bots pamāj tam, kas jau notiek.
Autori izdara piesardzīgu secinājumu. Iespējams, tieši slimības agrīnā stadija padara cilvēkus neaizsargātus: viņi meklē skaidrojumu kam dīvainam un atrod sarunbiedru, kurš nekad nogurst un reti iebilst. Ir arī sīkumaināks skaidrojums, un autori to nosauc arī. Pirmajā pieņemšanā psihiatri uzdod detalizētākus jautājumus, tāpēc čatbota pieminējumam vienkārši lielāka iespēja nonākt piezīmēs.
Vecākā autore Džūlija Šefīlda intervijā PsyPost godīgi novilka robežu: šis pētījums nevar pateikt, vai MI izraisa psihozi vai tikai to pasliktina. Nav zināms arī, cik šādu pacientu patiesībā ir: gadījumu gandrīz noteikti ir vairāk, nekā nonāca piezīmēs, un četru lomu klasifikācija ir pašu autoru izveidota un klīniski nav validēta.
Murgi, kuriem nevajag sarunbiedra
Otrā grupa, ko prese gandrīz nemin, darbojas citādi. Divdesmit astoņiem pacientiem MI bija kļuvis par murga daļu, taču piezīmēs nav fiksēta neviena saruna ar botu. Šiem pacientiem ChatGPT nebija vajadzīgs. Pietika ar to, ka visi apkārt runāja par MI.
Nekas no tā nav jauns. Murgi jau sen aizņemas sižetus no sava laikmeta tehnikas. 1797. gadā tirgotājs Džeimss Tilijs Metjūss tika ievietots Betlemā, Londonas bēdīgi slavenajā psihiatriskajā slimnīcā. Viņš bija pārliecināts, ka spiegu banda, kas prot „pneimatisko ķīmiju”, no tālienes ar stariem viņu moka ar ierīci, ko dēvēja par „Gaisa stellēm”. Apmēram simt divdesmit gadus vēlāk psihoanalītiķis Viktors Tauks aprakstīja „ietekmēšanas mašīnu” : pacienti stāstīja par ierīcēm, kas ar viļņiem vai stariem ievieto un izņem domas, un ar dzīvu interesi pētīja jaunākās tehnoloģijas, lai izskaidrotu, kā tās darbojas. Katra paaudze ielika savu mašīnu tajā pašā shēmā.
Ir viena atšķirība no iepriekšējiem gadsimtiem, un tā ir svarīga. Metjūsa stelles pastāvēja tikai viņa galvā, un Tauka pacientu ietekmēšanas mašīna domas ievietoja, bet nesarunājās. Čatbots var spēlēt abas lomas vienlaikus: būt murga priekšmets un sarunbiedrs, kas apstiprina, ka viss ir patiesība. Seši „objekta” gadījumi no 28 ir tieši tādi.
Ko var mainīt pašā botā
Rakstā ir detaļa, ko autori min ar atrunām. 24 no 28 gadījumiem jeb 85,7 % radās pēc 2024. gada maija, kad OpenAI izlaida modeli GPT-4o. GPT-4o vēlāk kritizēja par pielīšanu, un ChatGPT bija bots, ko kartēs min visbiežāk: 15 no 28 gadījumiem. Autori atzīmē sakritību un uzreiz piebilst, ka viņu metode cēloņsakarību nevar pierādīt. Tajos pašos gados čatbotus sāka lietot daudz vairāk cilvēku, un ārsti sāka par tiem jautāt biežāk.
Pielīšanu var samazināt, vismaz daļēji, ar uzstādījumiem. Tajā pašā oktobrī Džordžijas Tehnoloģiju institūta pētnieki Lorenco de la Loza un Vidžajs Madisetti pārbaudīja astoņus modeļus 1280 simulētās sarunās, kas veidotas no 16 scenārijiem pēc klīniskiem murgu aprakstiem. Pēc vienkārša norādījuma nepiekrist lietotājam tikai pieklājības pēc boti murgus apstiprināja par 73,8 % retāk. Kad modelis pirms nosūtīšanas vēl pārlasīja savu atbildi, rādītājs sasniedza 77 %. Reālu pacientu nebija, tāpēc nav zināms, vai šāda noskaņošana pasargātu kaut vienu īstu cilvēku.
Raksta noslēgums ir ne tik daudz spriedums čatbotiem, cik praktisks lūgums kolēģiem. Autori iesaka psihiatru pieņemšanās ierasti ietvert jautājumus par to, vai cilvēks lieto MI un par ko ar to runā, un turpmākajos pētījumos analizēt pašas sarunas. Citiem vārdiem, čatbots slimības vēsturē kļūst par to, par ko sen kļuva miegs, alkohols un vientulība: apstākli, kas ārstam jāzina, lai saprastu, kas ar pacientu notiek.
Brūkss jautāja botam aptuveni piecdesmit reižu, vai nav sajucis prātā, un aptuveni piecdesmit reižu dzirdēja „nē”. Atpakaļ viņu atveda otrs viedoklis no citas programmas. Bots, kas iemācīts nepiekrist pieklājības pēc, ir šis otrais viedoklis, iebūvēts jau pirmajā atbildē.
